Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tas bija sen, un ar tādiem ka viņš mēs esam tikuši gala. Tagad mums jātiek galā vēl ar doforiem. Citādi sāksies juceklis…

—   Nāciet man līdzi, — piepeši sacīja krings un pagriezies devās uz apaļās zāles aizmuguri. Tikai tad Monika pamanīja, ka ari tur ir durvis.

Viņa īsumā pārstāstīja Ralfam, ko bija tikko uzzinājusi, un, sagrabusi viņu aiz rokas, steigšus metās pakaļ kringam, kas jau gaidīja pie durvīm. Ralfs bija tikpat pārsteigts, cik Monika.

—   Tātad aluķēmi patiešām ir bez vainas! — viņš iesaucās. — Bet ir vēl kaut kādi trešie, pie kuriem ir dimantu Ciltstēvs…

—   Nu, un ko tad es visu laiku stāstīju par tiem baltajiem tuneļiem? — nepacietīgi atgādināja Monika. — Aluķēmam bija taisnība, kringi patiešām atbilst viņa aprakstam, un tie, kas nospē­ruši dimantu Ciltstēvu, ir kaut kādi dofori, par kuriem neviens vispār neko nezināja. Neviens, izņemot kringus.

—  Padomā tikai! — apbrīnā sauca Ralfs. — Šis Mežs taču ir citplanētiešu apsēsts'.

—  Tev par lieliem priekiem, — noburkšķēja Monika, uzmez­dama Ralfam dusmīgu skatienu. Viņš ar savām mūžīgajām citpla­nētiešu būšanām reizem krita uz nerviem… Monikai bija aizdo­mas, ja te ierastos vēl kādi briesmoņi, pilni apņēmības iegūt dimantu Ciltstēvu, Ralfs būtu stāvā sajūsmā.

—  Bet paklau, — Ralfs pavīpsnāja. — Kur palikušas viņu zvī­ņas?1 .

Tikmēr krings bija izvilcis no halātam līdzīgā apģērba gabala kabatas kādu plāksnīti un iebāza to spraugā virs durvju roktura. Kaut kas noklikšķēja, un durvis atvērās.

Krings pārkāpa slieksni un iegāja iekša, bet Monika ar Ralfu viņam sekoja.

Likās, ka piepeši viņi nokļuvuši pavisam cita Meža malā.

Šajā telpa vairs nebija ne miņas no melnā akmens. Viņi stā­vēja šaurā alā, kuras griesti bija tik zemi, ka kringam pat vajadzēja pieliekties. Gaisma iespīdēja tikai pa vaļējo durvju spraugu no konferenču zāles, citādi alā bija pilnīgi tumšs.

Oda pēc pelējuma, un gaisā jautās drēgns mitrums.

Krings aizvēra durvis, un viņus apņēma melna tumsa, bet jau nākamajā mirklī atskanēja pāris klikšķu, un uz alas grīdas gar sienām iedegās elektriskās spuldzes, ievietotas melna akmens statīvos.

—   Pat lampu vietā viņiem ir akmens, — nočukstēja Ralfs, ziņkārīgi lūkodamies uz visām pusēm.

Ala, kurā viņi stāvēja, likās veidota no dabiskas klints, kas vie­tām mijās ar drupaniem, brūnganiem akmeņiem. Arī zem kājām bija tas pats brūnganais akmens, vietumis jau sairis līdz parupjam smiltīm.

Bet krings ar rokas mājienu jau aicināja viņus tālāk.

Izgājuši cauri šai alai, viņi nonāca plašākā telpā, un krings ar acīm redzamu atvieglojumu atliecās taisni. Viņš atkal noklikšķi­nāja kādu viņam vien redzamu slēdzi, un visur iedegās spuldzes, izgaismodamas alu ar tādu pašu mākslīgu baltu gaismu kā kon­ferenču zālē. Ari šeit bija vēss, un Monika ar Ralfu, stāvēdami vēl aizvien slapjajās drēbēs, drebinājās.

Alas griesti sniedzās vismaz trīsstāvu mājas augstumā, un alai bija ieapaļa forma. Sienās šur tur rēgojās atsevišķas klinšu ra­dzes. Grīdu klāja smiltis, bet dažviet zem smiltīm varēja just cietu klinti.

Krings iegāja telpas vidu un pagriezās pret Moniku un Ralfu.

—  Mēs stavam ļoti senā vietā, — viņš paziņoja. — Pirms krin­giem, pirms cilvēkiem, mežaļaudīm un troglodītiem, pirms vēl uz šīs planētas bija radušies pirmās zivis un pūpēžveidigie, šaja vieta pabija kādi, kas jau toreiz pazina rakstību.

Monika pavērtu muti klausījās, bet Ralfs nepacietīgi raustīja viņu aiz piedurknes. — Nu, pastāsti kaut ko! Pastasti, ko viņš saka, — viņš čukstēja.

—  Pag, vēlāk, — izklaidīgi attrauca Monika un turpināja klau­sīties kringa stāstītajā.

—    Tie, kas šeit pabija, bija viedas būtnes, — teica krings. — Viņi ne tikai bija vissenākie, tatad — pazina pagātni; viņi izprata ari nākotni. Un savas zināšanas viņi atstājuši rakstveidā tiem, kas naks — mums, jums, mežaļaudīm un citiem.

Un krings paņēma vienu no akmenī iestiprinātajam spul­dzēm un pavērsa to pret sienu. Monika un Ralfs panācās tuvāk.

Patiešām, visa siena no augšas līdz apakšai bija aprakstīta ar dī­vainām zīmēm, kas kopā veidoja tādus kā pantus. Katrā panta bija trīs rindiņas, un Monika saskaitīja pavisam četrpadsmit pantus.

Krings domīgi vērās uz svešādajām rakstu zīmēm.

—   Šajā sienā ir ierakstīts stāsts par apaļo akmeni, kuru jus saucat par dimantu Ciltstēvu, — viņš sacija. — Ļaujiet man jums to nolasīt…

—   Bet es taču nesaprotu to valodu! — iesaucās Monika.

Krings palūkojās uz meiteni, un likās, ka viņš tikko manāmi

smaida.

—   Protams, ka tu nesaproti, — viņš sacija. — Pagāja tūkstoš gadu, iekams mēs atšifrējām viņu rakstību, un ari tikai pateicoties tam, ka šādus tekstus viņi atstājuši uz daudzām jo daudzām planētām. Mūsu valodnieki ilgi pie tiem strādaja, jo viņu valoda izrādījās daudz sarežģitaka par jebkuru no mūsdienās pastāvoša­jām… Bet galu galā tā tika atšifrēta.

—   Bet citur, — Monika nenocietās nepajautājusi, — tur, uz citām planētām, vai arī tur ir vēstījumi, kas skar nākotni?