Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika atjēdzās. — Tagad mums patiešām jāiet, — viņa sacīja kringam.

—   Labi, tūlīt ātri sarunāsim, ko darit tālāk, — teica krings.

—   Tu zini par statujām pie juras, vai ne?

Monika pamāja.

—   Vajadzētu, lai jūs atbraucat uz turieni, — teica krings. — Un būtu labi, ja jums lidzi būtu kāds troglodīts — viņiem ar apaļo akmeni ir vistiešākais sakars. Tur tad ari tiksimies. Un pa­domājiet par tam gaismām, — viņš vēl piekodinaja, jau dodamies uz izejas pusi.

Ralfs atvieglots aizmetās viņam pakaļ, un Monika ari devās viņiem līdzi.

Krings pagriezās un cieši paskatījās uz Moniku. — Un atce­ries — mēs varam sarunāties caur tavu Aci. Tas gan nav pats labākais veids, bet labāk tā, nekā vispār nekā.

Viņš atvēra durvis uz konferenču zāli un, noklikšķinājis slē­dzi, izdzēsa lampas. Seno ļaužu alas atkal ietinās tumsā.

Monika un Ralfs vēlreiz apžilba, ieejot zālē — tik spilgts bija tās apgaismojums. Zāle tagad bija tukša. Krings ātri devās tai cauri, un viņi iegāja apaļajā telpa ar daudzajām durvīm.

—  šeit mēs dzīvojam, — krings sacīja, norādīdams uz dur­vīm. — Zālē, no kuras mēs tikko iznācām, mēs strādājam un no­turam apspriedes, bet te ir mūsu dzīvojamās telpas — laikā, kad uzturamies Mežā.

Tad viņš izgāja tunelī, kas savienoja kringu mītnes ar dīķa tuneli, un pieskārās kādai klints radzei, kas rēgojās sienā aptu­veni viņa acu augstumā. Atskanēja klusinātās skaņas, līdzīgas tām, ko bija dziedājuši Tinu, Juso un Ērla. Tikai šīs skaņas skanēja visu laiku, bez pārtraukuma.

—  Tagad jūs viegli tiksiet augšā, — teica krings. — Ūdens būs prom.

Krings atkal pieskārās kādam viņam vien zināmām slēdzim, un siena lēnam atvērās.

—  Ejiet nu. — Krings pamāja, pakāpdamies malā un palaiz­dams garam Moniku un Ralfu. — Tiksimies pēc desmit dienam pie jūras. Un neaizmirstiet par tām trim gaismām!

Monika ar Ralfu izgāja uz baltās platformas, un siena viņiem aiz muguras atkal sakļavas.

—   Tas nu gan bija, — šūpodams galvu, sacīja Ralfs. — Ne­viens nemūžam nenoticētu!

—   Labi, labi, taisāmies ātrāk prom no šejienes, citādi pārējie aizbrauks bez mums, — nervozi teica Monika un sāka kāpt, vispirms palūkojusies augšup.

Augšā, tuneļa galā, debesis bija jau gaišas un blāvi zilas. Dziļi

lejā, kur atradās Ralfs ar Moniku, bija diezgan vēss, bet vienalga

varēja manīt, ka diena būs silta. Jo augstāk viņi kāpa, jo siltāks

kļuva gaiss, un drīz viņi sadzirdēja arī putnus, kuru dziesmas

tuneļa akmens sienās atbalsojas ar dīvainu dobju pieskaņu, it ka vini dziedātu tukšā istaba.

Beidzot Monika bija tikusi līdz augšai un izkāpa no dīķa. Viņai pa pēdām sekoja Ralfs.

Juso, Tinu un Keja bija nometušies uz zemē paklāta brezenta pārklāja un, cieši saspiedušies kopā, gulēja. Mazā Keja, ielīdusi dziļi savā milzīgajā vilnas jakā, bija iespiesta starp abiem lielāka­jiem zēniem un izskatījās nevis pēc meitenes, bet dīvaina, uzkum- puša jēra.

Monika ar Ralfu metās pie gulētājiem un ņēmās viņus bez žēlastības kratīt.

—   Kas noticis? — vēl aizvien aizvērtām acīm murmināja Tinu. — Kas te ārdās?

Bet Juso acumirklī bija augšā un pielēca kājās, tā ka Keja, zau­dējusi atbalstu, nogāzās pavisam garšļaukus, bet vienalga nepa­modās.

—   Nu, ko redzējāt? — Juso nepacietīgi vaicāja, drebināda­mies un lēkādams pārmaiņus te uz vienas, te otras kājas.

—   Pa ceļam pastāstīsim, — Monika atsaucās.

—   Hā! — Juso iebrēcās. — Kāpēc jau tik gaišs? Cik ir pulkste­nis? *

—   Pusastoņi, — drūmi paziņoja Ralfs, lūkodamies apkārt pēc sava džempera, ko piepeši nekur nemanīja. Viņa drēbes, tāpat kā Monikai, vēl aizvien bija mitras, jo lejā, drēgnajās alas, tās nebija varējušas izžūt.

—   Kur ir mana jaka? — jautāja arī Monika.

—  Ko — pusastoņi?! — brēca Juso, tā ka Tinu un Keja beidzot pamodās. — Tad ko mēs vēl darām šeit?'. — viņš kliedza. — Ātrāk, ātrāk, lasāmies projām! — Un viņš metās uz biezokņa pusi.

—   Kur mana jaka? — atkārtoja Monika, un Tinu sāka samie­gojies rakņāties pa kaudzi, kas atklājās starp viņu un Keju. Tur bija gan Monikas jaka, gan Ralfa džemperis — acīmredzot gulētāji bija tos izmantojuši kā spilvenus.

Juso, kurš jau bija ticis līdz biezoknim, pameta atpakaļ neiecie­tīgu skatienu.

—   Nu kur jūs, pie visiem velliem, paliekat? — viņš auroja. — Gribat sēdēt aiz restēm un gaidīt, kad jūsu vecāki ieradīsies jus izpestīt, vai? — Un viņš ar vienu lēcienu pazuda biezoknī.

Tinu ar Keju, miegaini berzēdami acis, tenterēja pakaļ Ralfam ar Moniku.

Mežonīgā ātrumā, Juso kliedzienu uzmundrināti, viņi izlēk- šoja cauri biezoknim un iemetās laivā. Juso pārgrieza auklu, ne­gribēdams zaudēt laiku, piņķējot to vaļā, un viņi atīrās no krasta. Abi ar Tinu viņi sparīgi iegūla airos, un laiva apņēmīgi devās pāri bīstamajam ezeram.

Ja nebūtu bijuši tik satraukti, viņi ievērotu, ka rits bija patiesi brīnišķīgs. Saulei ceļoties augstāk, debesis kļuva aizvien spilgtāk zilas, bet ezers, gluds kā spoguļa virsma, viegli nomirguļoja ikreiz, kad taja ielēca kāds saules zaķis.