Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Jā, bet tam nevajadzētu to darit. Viņa laiks ir beidzies. Un tādēļ pēc brīža melnie oļi — ogles — pārvēršas pelnos. Bet des­mittūkstošā saule — tā ir tā, kas spīd pāri Mežam ari šobrīd. Jo ir pagājuši tieši desmit tūkstoši gadu, kopš troglodīti atklāja apaļo akmeni. Tāpēc jau mēs esam šeit — lai novērstu to, kas varētu sekot.

—   Kas? — vaicāja Monika.

—    Nākamais pants arī to skaidri pasaka, — teica krings. — Akmens spēks augšāmcēlās no mirušās gaismas mainījies. Kad di­manti sairst atpakaļ pelnos, tie atbrīvo spēku, kas agrāk saturēja kopā tā atomus, tā vissīkākās daļiņas — un šis spēks pāriet pie tā, kas izmantojis apaļo akmeni šo viltus dimantu radīšanā. Spēks ir mainījies, jo vairs nerada skaisto — krāsas, bet gan tiek izmantots citu mērķu labā. Un tici man — šie mērķi nav no cēlakajiem.

Monika atcerējās, ka tieši to pašu bija stāstījis aluķēmu Vecais.

—    Un nākamais pants pavēsta, ko šis spēks spēj izdarīt: Pārvērta visu pelnu putekļos uz mūžiem senatnais gars. Tas ir tieši tas, uz ko gatavojas dofori. Vismaz mēs domājam, ka tas ir tas.

Ralfs jau kādu laiku raustīja Moniku aiz rokas. — Nu, pa­stāsti taču kaut ko, — viņš diedelēja, un Monika pastāstīja.

—   Bet klausies tālāk, — teica krings. — Jo tālākais vēstījums stāsta mums, kā izvairīties no visa briesmīgā, kas varētu notikt. Tas saka:

Tikai sākotnē atgūtu senais gars mieru un atdzimtu.

Saproti — apaļajam akmenim ir jānokļūst turpat, no kurienes tas nācis. Un, kā visiem zināms, tas nācis no troglodītu alām. Bet varbūt ari ne… Šā vai tā, tas nemaz nav svarīgi. Apaļais akmens pats nokļūtu, kur tam jānokļūst, bet tikai noteiktos apstākļos. Klausies, ko par to saka astotais pants:

Trīs gaismas veidoli vienīgie iespētu aizsūtīt akmeni sākotnē.

Krings apklusa. Ari Monika klusēja, bet Ralfs nepacietīgi ska­tījās te uz vienu, te otru, gaidīdams paskaidrojumus.

—   Ko tas nozīmē? — beidzot prasīja Monika.

—   Nezinu, — atzinās krings. — Šķiet, ka nakamie panti to paskaidro sīkāk, un tas visādā ziņā ir saistīts ar kaut kādām gais­mas niansēm — vismaz gaismas veidoli to varētu nozīmēt… Jādomā, tās ir trīs krāsas, bet baidos, ka nav manos spēkos to izprast.

Monika pāris vārdos pastāstīja Ralfam, ko krings tikko pavēs­tījis, un arī Ralfs piekrita, ka tās tiešām varētu būt kaut kadas krā­sas.

—   Bet kas ar tām krāsām jādara? — viņš jautāja.

—   Nezinu, — teica Monika. — Gan jau tas atklāsies nākama­jos pantos.

Tā arī bija. Krings bija ticis līdz pantiem sienas vidū un tagad vilka ar pirkstu tiem līdzi, lai Monika redzētu, ko viņš tagad tulko.

Pūka acis,

mirstoša saule un zudusi dzīvība ziedotos pirmie.

Vienā šīszemes

stundā sekotu kalnu virsotnes un negaisa švīkas.

Vispēdīgi nāktu

dzīvā saule, darga metāla dzīsla un pavasaris pļavā.

Viņš apklusa un jautājoši vērās uz Moniku.

—   Vai es varētu tos noklausīties vēlreiz? — viņa lūdza. — Kas tur bija par tām pūķa acīm…?

Krings paklausīgi nolasīja pantus vēlreiz, un Monika tos no­skaitīja Ralfam.

—   Tās droši vien ir krāsas… — domīgi sacīja Ralfs. — Bet ko nozīme mirstoša saule? Un kādā krāsā varētu but acis pūķim? Debestiņ…

—   Un ko nozīmē tā zudusī dzīvība un ziedošanās? — brīnījās Monika. — Vai mums būtu janokauj kāds dzīvnieks? — viņa šaus­minājās.

—   Labi, ja dzīvnieks… — drūmi novilka Ralfs.

Krings laikam bija nolasījis Monikas tobrīd patiešām juceklī­gās domas, jo sāka strauji runāt: — Nē, nē — jūs nedomājat parei­zajā virzienā! Vienīgais, kas jums jāizdomā — kas tā par krāsu, kurā ir gan pūķa acis, gan mirstoša saule, gan zudusi dzīvība! Monika to pateica Ralfam, un viņi ņēmās spriest.

—    Ko mēs zinām par pūķiem…?! — Monika murmināja.

—   Mirstoša saule… zudusi dzīvība… Cik šaušalīgs pants!

—   Pag, pag, — ieteicās Ralfs. — Man kaut kas sāk nākt prātā… Mirstoša saule… Diez vai tie senie ļaudis būtu domājuši kādas saules bojāeju, tas būtu pārāk neticami… Kaut gan, ja viņi runā par pūķiem… Bet varbūt viņu laikos pūķi bija tikpat parasti kā šodien jenoti…

—   Paklausies, — Monika pārtrauca viņa skaļo spriedelēšanu.

—   Ko tu tur sāki runāt par to sauli?

—   Es domāju, — teica Ralfs, — vai tikai tā nevarētu būt rie­toša saule… Kad saule riet, ta zināmā mērā mirst — līdz rītam, kad tā piedzimst no jauna, vai ne?

Monika iesmejas. — Zini, Ralf, tevi ir kaut kas poētisks…

Ralfs nosarka un sāka kaut ko purpināt, bet Monika runāja tālāk. — Bet man liekas, ka tā patiesi varētu būt. Rietoša saule ir sarkana, vai ne? Ja mēs vel saprastu, kas ta par zudušo dzīvību… Ak, un tad vēl tās pūķa acis…

—   Nedomāsim vairs par pūķa acīm, — teica Ralfs. — Saki man — kādā veidā var zaudēt dzīvību?

—   Nu, — Monika nedroši iesaka, — visādā. Var nosisties, var noslīkt, kāds maniaks var tevi nošaut vai nodurt… Pag, pag… Vai tikai tas nav tas?

—   Kas? — jautāja Ralfs.

—  Cilvēks var noasiņot, vai ne? — jautāja Monika.

—  Ka tad, — Ralfs lietišķi piekrita.

—   Un tad ir daudz asiņu — un tas ir sarkanas.