Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Jā, — teica krings. — Viņu nākotni. Un, tā kā mes esam vie­nīgie, kas šos vēstījumus spej izlasīt, mēs savā ziņā esam atbildīgi par notiekošo. Lai tādi radījumi kā dofori nekad neizkāptu no sev paredzētās nišas Visuma radību saimē. — Vismaz tā Monika to saprata. Uz beigām kringa teiktais bija kļuvis nedaudz juceklīgs, un Monikai bija aizdomas, ka ari viņa telepātijas spējas vēl nav pilnīgas.

Tagad krings pavērsa savu lampu ta, ka tā apspīdēja tikai aug­šējos trīs pantus.

—    Tur, — viņš teica, — ir aprakstīta akmens rašanās un tas, kas notika vēlāk. Tā ir mūsu pagātne. Ja tev vajag atstāstīt viņam, — krings pamaja uz Ralfa pusi, — ko es tikko pavēstīju, tad dari to tagad.

—   Kāpēc, — Ralfs nervozi ierunājās — kāpēc viņš uz mani baksta ar saviem garajiem pirkstiem? Ko viņš tikko teica?

—   Tūlīt izstāstīšu, — Monika attrauca un pārstāstīja Ralfam visu, ko bija dzirdējusi.

Ralfs aiz satraukuma nezināja, kur likties. — O, — viņš noel- sās. — Tātad šīs zīmes ir no kādas sensenas civilizācijas, ja? Nē, tas ir fantastiski! Kaut kas neticams!

Krings atkal pakratīja pirkstu uz Ralfa pusi. Zēns acumirklī apklusa, un krings turpināja.

—   Es jau kādu laiku apdomāju šo vēstījumu un mēģināju to pārtulkot ta, lai tas visvairak atbilstu rakstītajam. Tas ir apraksts, kas beigās pārvēršas mīkla. Bet mīklu tas atgādina tikai tadeļ, lai ieviestu vairāk skaidrības…

To nu gan Monika nesaprata. Kā var rakstīt mīklas veidā, lai ieviestu lielāku skaidrību? Viņa nosprieda, ka kaut ko nav pareizi sapratusi, un klausījās tālāk.

—  Tūlīt nolasīšu tev pirmos tris pantus, — teica krings. — Tie skan šādi:

Apaļš akmens dzima no tumsas un klintīm, lai atzītu gaismu.

Melnie oļi pārvērtās, sastopot gaismu, un radīja krāsas.

lAika grieži vijās ap akmeni un slīdēja garām oļiem.

Viņš apklusa un vērās uz Moniku. Tad, laikam juzdams viņas apmulsumu, nolēma paskaidrot sīkāk.

—  Tātad pirmais pants: Apaļš akmens dzima no tumsas un klin­tīm, lai atzītu gaismu. Tas ir skaidrs, vai ne? — krings jautāja.

Monika pamāja. Acīmredzot tā bija domāta dimantu Cilts­tēva rašanās. — Tikai kas tā par gaismas atzīšanu? — viņa vaicāja.

Krings raudzījās uz viņu sarauktu pieri. — Tev to izprast būtu vieglāk neka man, — viņš beidzot sacīja.

—   Kā tā? — Monika nesaprata.

—  Mēs neatšķiram krāsas, — teica krings. — Vienīgās krāsas, ko mēs pazīstam, ir melna un balta — un dažādas to pakāpes. Par pārējām krasam esam uzzinājuši tikai no citām būtnēm. Mēs zinām, ka krāsas pastāv, bet nespējam tās atšķirt. Tieši tādēļ mums vajadzīga jūsu palīdzība…

—   Kādēļ? — jautāja Monika.

—   Vēlāk uzzināsi. Tālāk otrais pants: Melnie oļi pārvērtās, sastopot gaismu, un radīja krāsas. Arī skaidrs.

Monika pamāja. Tas patiešām bija skaidrs. Melnie oļi, pro­tams, bija ogles, kuras dimantu Ciltstēvs pārvērta dimantos, kuri tad atstaroja gaismu, zaigodami visdažādākajās krāsās. Tie sa­stapa gaismu un radīja krāsas — skaidrs.

—  Tagad paskaidrošu trešo pantu, — teica krings. — Tu var­būt esi dzirdējusi, ka apaļais akmens mēdz laiku pa laikam — ap­tuveni reizi tūkstoš gados — pazust, lai pēc tam atkal parādītos?

—  Jā, — teica Monika.

—  Tieši to pasaka trešais pants: Laika grieži vijās ap akmeni un slīdēja garām oļiem. Ievēro, ka tieši ap akmeni, bet garām oļiem. Tātad laiks kaut kādā veidā apiet akmeni, un tādēļ tas šad un tad pazūd. Neprasi man, kur tas pazūd, mēs paši to nezinām. Bet oļi visu laiku paliek tepat.

—  Vai es varu atri pastastit to visu Ralfam? — lūdza Monika. — Citādi man viss sajuks.

—   Stāsti, tikai ātri, — atļāva krings.

Monika pārstāstīja Ralfam tikko dzirdēto, un Ralfs jutās vilies.

—   Tā vissenākā civilizācija runāja tādos pantos? — viņš nicīgi vaicāja.

—   Nu, nav jau teikts, ka tieši tādos, — paskaidroja Monika.

—   Tie panti istenibā ir kringa izdomāti. Viņš mēģināja tos pār­tulkot tā, lai man būtu saprotams. Protams, pēc iespējas pieturo­ties pie oriģinālā teksta — tā viņš teica. Ļoti iespējams, ka senajā valodā tas izklausās pavisam citādi.

—   Vienalga, tie ir panti. Debestiņ… — noņurdēja Ralfs.

—   Kuš, — uzšņāca Monika, jo krings bija atsācis runāt.

—  Tagad klausies uzmanīgi, — viņš sacija. — Esam tikuši līdz pašreizējam brīdim — par to vēsta nākamie trīs panti:

Desmittūkstošā saule uzlēca, nerazdama akmeni savu atspulgu.

Akmens spēks augšāmcēlās no mirušās gaismas mainījies.

Pārvērta visu pelnu putekļos uz mūžiem senatnais gars.

Krings zīmīgi lūkojās uz Moniku, un viņa sajutās ļoti muļ­ķīgi. Viņai sāka likties, ka Ralfam ir taisnība un ka tie patiešām ir tikai bezjēdzīgi panti. Laikam šoreiz viņas domas bija pietiekami skaidras, jo krings pašūpoja galvu un sacīja: — Mēģināšu izskaid­rot. Desmittūkstošā saule uzlēca, nerazdama akmenī savu atspulgu — vai tas tev neko neizsaka?

Monika samulsusi papurināja galvu. Krings nopūtās. — Tas, ka saule nerod akmenī savu atspulgu — tas taču nozīmē tikai to,

ka akmens vairs nepārvērš melnos oļus uz mūžīgiem laikiem. Saule nevar spoguļoties melnajos oļos, vai ne?

—   Oglēs, — izlaboja Monika. — Bet uz bridi taču tas pārvērš ogles dimantos.