Monika un Dimantu Ciltstēvs

—     Jūs zināt par to, ka ezera nedrīkst peldēties, vai ne? — viņš jautāja. Kad Monika pamāja, viņš turpināja. — Tā ir doforu aiz­sardzība. Jebkura dzīva būtne, kas ir lielāka par zivīm, momenta tiek ierauta iekšā un iznīcināta. Viņi ir ievietojuši ezerā kaut kā­dus sensorus… nezinu, es neko daudz nesaprotu no tām viņu metodēm… Bet ideja ir — nepieļaut, ka viņu mītnēm kāds vispār tuvotos.

—    Bet kāpēc tā aizsardzība nereaģē, kad pa ezeru brauc laiva? — brīnījās Monika.

—   Nav ne jausmas, — atteica krings. — Gan jau viņiem ir savi apsvērumi.

—   Un kāpēc viņi tur to akmeni šeit? — nesaprata Monika. — Kāpēc viņi nemūk atpakaļ pie sevis, ja reiz viņi pie tā ir tikuši?

—  Tādēļ, — atbildēja krings, — ka akmens darbojas tikai šeit. Uz doforu planētas nav vajadzīgo apstākļu — man šķiet, tas ir saistīts ar gravitācijas atšķirībām, bet neesmu īsti drošs… Bet skaidrs ir viens — lai izmantotu akmeni, viņiem jāpaliek šeit.

Monika vēl pavēstīja viņam, ka sākot no šodienas viņi eze­ram nevarēs piekļūt, jo tas tiks apsargāts. Krings uz bridi apklusa un izskatījās aizdomājies. Ari Monika klusēja un domāja par do­foriem un dimantu Ciltstēvu… Ralfs sagumis sēdēja uz akmens, iespiedis zodu plaukstās, un fantazēja par paralēlajām pasau­lēm… Piepeši viņš atjēdzās, ka viņi sēž šeit jau diezin cik ilgi, un iztrūcies paraudzījās pulkstenī.

Bija septiņi.

Ralfs pieskrēja pie Monikas un, pagrūdis viņai pulksteni zem deguna, satraukti teica, ka jāpasteidzas. Arī Monika izbijās, ierau­dzījusi, ka ir jau tik vēls, un tūlīt pavēstīja kringam, ka viņiem pēc iespējas ātrāk jātiek projām.

—  Ak tā, — teica krings. — Nu, labi. Būtība mēs jau visu esam izsprieduši, palicis tikai vienoties par tālāko. Tu saki, ka ezers turpmāk būšot apsargāts?

—   Jā, — sacīja Monika. — Un es mežaļaudīm neko neesmu stāstījusi.

—   Pareizi darīji. Nevajag ari tagad viņiem neko stāstīt, viņiem tas būs par sarežģītu, turklāt, pazīstot mežaļaudis, viņi tūdaļ sa­cels tādu traci, ka jūs vienalga netiksiet ezeram klāt.

—   Bet kā tad mēs nokļūsim pie doforiem, ja ezers būs nepie­ejams? — nesaprata Monika.

—   Ir vēl cits ceļš, — atteica krings. — Ceļš, par kuru dofori nekā nezina. Par šo mūsu mītni viņi zina ļoti labi, tādēļ ir piesar­dzīgi. Starp citu, varbūt jūs, šurp nākot, ievērojat, no kā bija bū­vēts tunelis lejup?

—   Kā tad, — iesaucās Monika. — Tas bija tāds pats baltais ak­mens, kāds doforu koridoros.

—   Tieši tā, — piekrītoši pamāja krings. — Viņi agrāk bija sā­kuši būvēties šeit, bet tad nosprieda, ka telpa zem ezera viņiem būs vairāk piemērota. Tā nu mums atlika tikai nedaudz pārveidot viņu iesākto būvi. Turklāt ta atrodas tieši pie senajiem uzrak­stiem — ideāla vieta!

—   Vai tad dofori neko nezināja par tiem senajiem rakstiem? — brīnījās Monika.

—   Protams, zināja. Tas ir, viņi zināja, ka šeit ir tāda ala ar kaut kādiem uzrakstiem, bet viņi nekad nav centušies tos atšifrēt. Viņi ir no tiem, kas neuzskata, ka pagātnē varētu slēpties kaut kas noderīgs. Acīmredzot arī šoreiz viņi nodomāja, ka uzraksti ir tīrās muļķības.

—   Es vēl gribēju pajautāt, — ieteicās Monika. — Par to dīķi…

-Jā?

—   Ta ūdens pazuda pie kaut kadam noteiktām skaņām — kāpēc tā?

—    Ā, — lepni noteica krings. — Kaut ari dofori mūs dau­dzējādā ziņā pārspēj, tomēr arī mēs šo to protam. Ta ir tāda kā skaņas parole — jo, varbūt tāpēc, ka mes neizšķiram krāsas, mums ir ļoti laba skaņu uztvere. Mēs spējam sadzirdēt tādas skaņu ni­anses, kā reti kura radība. Turklāt šī skaņu kombinācija, kas liek izgaist ūdenim, ir pavisam īpaša… mēs domājām, ka Mežā tādas skaņas nav iespējams panākt… tur bija tas ļoti ipašais augstais tonis kombinācijā ar zemajiem…

—   Dažiem ir ļoti labas balsis, — sacīja Monika, domādama Keju.

—   Un labi vien ir, — pasmaidīja krings. — Jūs taču nekad nebūtu iedrošinājušies ienirt dīķī, vai ne?

—  Nē, diez vai, — piekrita Monika.

—    Bet tas bija vienīgais veids, kā jums visu paskaidrot — dabūjot jūs šurp. Es varēju nodibināt ar tevi kontaktus tikai tad, kad tu gulēji vai skatījies ar Aci. Un arī tad, kā tu zini, tie nebija diez cik izcili…

—   Bet kāpēc, — Monika vēl nerimās, kaut gan Ralfs jau labu brīdi grūda viņai dunkas sānos un kratīja pulksteni deguna priekšā, — kāpēc dīķa ūdens reaģē uz skanam, mainot krāsas? Visiem mežaļaudīm tā ir vesela izrāde.

Pirmo reizi Monika ieraudzīja, ka arī krings var izskatīties pavisam apstulbis.

—   Ko tu teici? — viņš prasīja. — Tas ūdens mainīja krāsas?

—    Kā tad, — attrauca Monika. — Mežaļaudis no visām maļam brauc uz to skatīties.

—   Ak, vai, — novaidējās krings. — Tā tas nebija domāts… Man nebija ne jausmas par to, ka tas darītu ko tādu… Lieka uzma­nība ir pēdējais, kas mums šī ezera un salas apvidū butu vaja­dzīgs… Bet, tā kā mēs paši krāsas neredzam, saprotams, mēs to nevarējām zināt. Acīmredzot tā ir kāda blakusparadība mūsu sistēmai… Būs jāparunā ar pārējiem…

Ralfs beidzot neizturēja un skaļi un dusmīgi teica Monikai:

—   Nu gan pietiks! Ir piecpadsmit pāri septiņiem. Ja gribi, paliec šeit, es eju projām! — Un viņš pagriezās kā uz promiešanu.