Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kā tu to domā? — jautāja Ralfs. — Ko mēs saprotam? Es neko nesapratu. Tu saprati, ko viņš teica? Kādā valodā tad viņš runāja — japaņu vai spāņu, vai kadā? Es nemaz nezināju, ka tu runā vēl kādā valodā. — Viņš bija patiesi izbrīnījies.

Bet vel vairāk izbrīnījusies bija Monika.

—   Kada japāņu? Kādā spāņu? Ko tu te runā? — viņa apjuka. — Viņš taču runāja tāpat kā mēs! Vai tad tu nedzirdeji?

—   Nu, vai zini, — iesaucās Ralfs. — Atradusi īsto laiku, kad dzīt jokus!

—   Es nedzenu jokus, — Monika nopietni teica. — Es tiešām sapratu, ko viņš saka.

Ralfs iepleta acis. — Ej nu ej! — viņš iesaucās. — Bet tad jau tam jābūt… Patiešām, tā noteikti ari ir!

—   Kas? Kas? — nepacietīgi taujāja Monika.

—   Telepātija, — paskaidroja Ralfs. — Viņi ir telepati. Viņi sarunājas ar domu palīdzību! Esmu daudz par to lasījis, nav nekāds brīnums, ka citplanētieši ir telepāti. Būtu daudz neparastāk, ja viņi tādi nebūtu. Ja jau pat tev ir tāda lieta kā Acs, padomā tik, kas viss nevarētu piemist viņiem!

Monika ieplestām acīm viņā klausījās. Par to, ka Ralfs ir daudz lasījis par telepātiem, viņai nebija nekādu šaubu… Ralfs to vien darīja kā lasīja par vampīriem, telepātiem, zvaigžņu kariem un tamlīdzīgi… Bet izskatījās, ka šoreiz viņam tiešām ir taisnība. Lai to pārbaudītu, Monika paraudzījās uz melno būtni un nodomāja: "Vai jus esat telepāti?"

Uz to melnā būtne kaut ko atbildēja, un Monika dzirdēja, ka tā saka: — Tavas domas ir neskaidras, tās grūti saprast. Labāk runa savā valodā, tas palīdz domas sakopot, un mums būs vieg­lāk sazināties.

Monika stavēja pavērtu muti un tad neticīgi palūkojās uz Ralfu. — Vai zini, — viņa tam sacīja, — tev taisnība. Viņi tiešam ir telepāti!

Ralfs apmierināts pamāja ar galvu. Tas viņam bija bijis skaidrs uzreiz…

Monika paskatījās uz melno būtni un vaicāja: — Kas jūs esat?

—  Mēs esam tie, ko Mežā pazīst ar vārdu "kringi", — Monika dzirdēja skanam savā galvā, bet melnā būtne pat vairs necentās runāt. Tā tikai stāvēja un cieši skatījās uz Moniku.

Monika pārbijās un pačukstēja Ralfam, ko bija dzirdējusi. Ralfs viņai atčukstēja, lai viņa cenšas neko konkrētu nedomāt un klausās, ko viņi vēl pastāstīs.

—   Mēs esam šeit, un jūs esat šeit, — Monika dzirdēja savā galvā, — lai palīdzētu apaļajam akmenim atgriezties savā vietā.

—  Apaļajam akmenim? — pārvaicāja Monika. — Vai jūs domā­jat dimantu Ciltstēvu?

—  Dimantu Ciltstēvu? — tagad nesaprata krings. — Paskaidro!

Monika brīdi domāja, kā to labak paskaidrot, un viņai ienāca

prātā kāda doma. Viņa nolēma domāt par dimantu Ciltstēvu, kā to bija aprakstījis aluķems — apaļu, bezkrāsainu akmeni, kas spēj pieņemt jebkuru krāsu — atkarība no tā, kāda gaisma to apspīd. Viņa to iztēlojās, un viņai pašai šķita, ka iztēlojusies ļoti labi.

Bet krings nesaprata.

—  Apaļš akmens — jā, — viņš piekrita. — Bet vai tu izproti pareizi…? Tas ir akmens, kas spēj pārvērst melnos oļus, padarot tos līdzīgus sev. Akmens, ko tagad nolaupījuši un izmanto ļau­niem nolūkiem.

—  Jā, jā. — Monika māja ar galvu. — Bet mēs domājām, ka akmens ir pie jums… tas ir, ne jau pie jums, bet pie kringiem…

Nu, ne jau pie jums — kringiem —, bet pie citiem kringiem… — Viņa galīgi sapinās savos paskaidrojumos.

Lielais, melnais krings stāvēja sarauktu pieri. — Nesaprotu, — viņš atzinās. — Uzklausi mani! Apaļais akmens ir pie doforiem. Viņi tūkstošiem gadu centušies tikt pie apaļā akmens, un nu tie to ir dabūjuši. Viņi nedoma par to, ka akmens ir izsmēlis savus spēkus un ka tagad tam jāatgriežas, no kurienes tas cēlies. Viņi grib akmeni sev, lai tas palīdzētu realizēt viņu negantos plānus. Es to centos tev paradīt, kad tu skatījies ar savu domu spēku. Tikai tajos brīžos es spēju tev ko pavēstīt.

—   Ak tā, — teica Monika. — Un es sapratu, ka akmeni gata­vojas nolaupīt aluķēmi… tas ir, troglodīti, — viņa izlaboja, iedo­mājusies, ka kringi varētu nesaprast, kas tie par aluķemiem…

—   Troglodīti? — Monika saklausīja izbrīnu kringa balsī, kas skanēja viņai galvā. — Ak, nē… Apaļais akmens taču ir nācis no turienes, kur mita arī troglodītu senči. Vai tad tu to nezināji? Troglodīti cenšas nogādāt akmeni ta īstajā vietā, bet mēs nespējām viņiem palīdzēt, jo viņiem nemaz nav domu speķa. Mēs nevarē­jām ar viņiem sazināties.

Monika apjukusi klausījās. Tatad viņa visu bija sapratusi ač­gārni.

—   Redzi, — krings turpināja. — Kopš mēs pēdējo reizi bijām uz šis planētas, ir pagājuši tūkstošiem gadu. Pa to laiku mūsu saule ir kļuvusi vēsāka, un mēs vairs nespējam uzturēties šis pla­nētas saules gaismā. Mēs kļūtu akli, un mūsu āda apdegtu. Tāpēc mēs esam spiesti visu laiku palikt šeit — mūsu senču celtajās mīt­nēs. Mes gaidījām, kad beidzot parādīsies kāds, kuram būtu pie­tiekams domu spēks, lai nodibinātu kontaktus. Vieni paši mes neko nespējam iesākt.

Monika piepeši kaut ko atcerējās. — Un kas notika toreiz, kad Rufo un citi kringi meklēja akmeni? Viss Mežs esot ticis izpos­tīts…

Viņa sajuta dusmas un kaunu, kas nokļuva viņas galva no priekšā stāvošā kringa.