Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tad jau nu mēs tik viegli no šejienes ārā netiksim, — teica Monika. Arī viņa bija izbijusies. Tas, ka siena viņus bija ielaidusi un pēc tam atkal aizvērusies, nelikās diez cik viesmīlīgi. Viņi tagad bija iesprostoti gluži kā cietumā.

Ralfs bridi drūmi stāvēja, aplūkodams telpu, kurā viņi bija nonākuši. Melnas, gludas vienlaidu sienas un tādas pašas durvis, kas veda uz nezin kurieni. Vienīgo gaismu deva Monikas un Ralfa lukturi, kurus viņi abi tagad turēja rokā.

—   Neko darīt, — beidzot nopūtās Ralfs. — Mēģināsim paska­tīties, kas ir aiz tām durvīm.

Viņi piegāja pie durvīm, bet Ralfs pat nepaspēja pieskarties melnajam, apaļajam rokturim, kad durvis pašas lēnām atvērās.

—  Nu, kas tur ir? — bažīgi vaicāja Monika.

Viņu priekša pletās diezgan plaša apaļa telpa ar augstiem griestiem. Tā bija pilnīgi tukša, melna, un tai visriņķī bija izvieto­tas durvis ar augšā noapaļotām ailēm.

—   Izskatas pēc aluķēmu klinšu alām, — domīgi teica Ralfs, pētīdams dīvaino telpu.

—   Nu, nē, — Monika iebilda. — Aluķēmu klinšu alas ir veido­tas no parastas klints. Tik gludu akmeni ka šis es esmu redzējusi vienīgi tajās statujās.

Durvju bija vairāki desmiti. Tieši pretī vietai, kur stāvēja Monika ar Ralfu, telpas sienā bija tāds ka padziļinājums, kurā ari bija durvis.

—   Ejam tālāk? — aicināja Ralfs. — Ar kurām durvīm sāksim?

—   Es domāju, ar tam tur, — teica Monika, norādīdama uz pa­dziļinājumu sienā.

—   Kā teiksi, — attrauca Ralfs, un viņi devās uz priekšu.

Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa atkal skatītos ar Aci. Tādos

savados, svešādos mitekļos viņa nebija radusi būt pa īstam, kaut ar Aci tajos nācās nokļūt visai bieži. It īpaši pēdējā laikā…

Līdzko viņi bija nostājušies durvju priekšā, tās sāka lēnām vērties vaļā.

—   Kas tad… — paspruka Ralfam, bet Monika spēja tikai sa­stingusi blenzt.

Durvju spraugā parādījas žilbinoši balta gaisma. Vismaz tāda tā šķita Monikai un Ralfam, kas tik ilgu laiku bija pavadījuši pus­tumsā.

Durvis turpināja bez skaņas vērties vaļā un drīz bija pilnība atvērušās.

Gaisma, kas nāca no priekšā esošās telpas, uz mirkli padarīja Moniku un Ralfu aklus, un tikai pēc tam, kad viņu acis bija pie­radušas pie spējās gaismas maiņas, viņi sāka kaut ko saskatīt.

—  Ak, je… — novaidējās Ralfs. Monika vel aizvien tikai blenza un izmisīgi domāja, vai palikt stāvam vai mesties bēgt… Un, ja bēgt, tad uz kurieni…?

Gaiši izgaismotā telpa aiz durvīm arī bija apaļas formas, un taja gar sienām bija izvietoti krēsli, kuros sēdēja… milzīgas, mel­nas būtnes, tērptas tādos kā melnos halātos, kas sniedzās līdz zemei… šis dīvainās būtnes nezin kāpēc likās šaušalīgas… kaut arī to izskats nemaz tik briesmīgs nebija — tie izskatījās pēc milzīgiem cilvēkiem ar iegarenām galvām un neparasti slaidām rokām un pirkstiem… Uz galvas viņiem nebija matu, un viņu vaibsti, kaut arī smalki, likās diezgan drūmi, bet plānās lupas bija cieši sakniebtas. Viņu varēja būt aptuveni divdesmit.

Monika tos jau bija redzejusi. Tie bija kā tā būtne, par kuru bija pārtapušas melnās ēnas, lai brīdinātu Moniku par dimantu Ciltstēva zagļiem un briesmām, kas no tiem draudēja.

Melnie radījumi sēdēja un klusēdami raudzījās uz Moniku un Ralfu, tad viens no viņiem piecēlās un klusēdams palocījās. Kad viņš apsēdās, piecēlās arī pārējie un tāpat klusēdami palocījās.

Monika un Ralfs apjukuši saskatījās un nosprieda, ka arī viņiem jādara tas pats. Viņi neveikli paklanījās.

Monika domāja, ka palocīšanās varētu arī nebūt tas, kā viņi sasveicinās savā starpā, bet, sastopot kādu pilnīgi nepazīstamu būtni, tas tomēr ir vislabākais veids, kā apliecinat savus labos nodomus. Vismaz viņa uzreiz jutās drošāk. Uzmetusi skatienu Ralfam, viņa saprata, ka ari uz viņu tas ir iedarbojies. Zēns bija izslēdzis savu lukturi un nu diezgan ziņkārīgi nopētīja melnas būtnes, kas bija atkal apsēdušās.

Arī Monika izslēdza lukturi, pec kura nudien vairs nebija nekādās vajadzības, un uzmarugak nopētīja telpu, kurā viņi stāvēja.

Tā bija celta no melna akmens, tāpat kā iepriekšējā, un arī vienkāršie krēsli, kuros sēdēja lielās būtnes, bija no tāda paša ak­mens. Pa labi no Monikas un Ralfa uz neliela paaugstinājuma stā­vēja garš akmens galds un aiz tā — viens vienīgs krēsls. Monika nosprieda, ka šī droši vien ir konferenču zāle.

Tad viena no melnajām būtnēm — tā, kas bija paklanījusies pirmā — atkal piecelās un svešā valodā kaut ko sacīja, cieši rau­goties uz Moniku un Ralfu. Un atkal viegli palocīja galvu.

Monika apjukusi uz viņu blenza un tad nokrekšķinājās. — Var­būt jūs… ēēē… saprotat mūsu valodu? — viņa nedroši vaicāja.

Melnā būtne kaut ko atbildēja tajā pašā svešaja valodā, bet tad piepeši Monikai likās, ka viņa saprot, ko tā saka.

—  Mēs nerunājam jūsu valodā, bet vienalga spēsim sazinā­ties, — teica melnā būtne.

Monika ārkārtīgi izbrīnīta paraudzījās uz Ralfu.

—  Redz, kā, — viņa sacīja. — Viņi nerunā mūsu valodā, bet mēs viņu valodu saprotam… Dīvaini gan!