Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Nu, ja ne — ne, — Meža Veča izbrīnīti noteica. — Es taču tikai piedāvāju. Jā, es gribēju jums jautāt, vai tā jūsu Erla vel var ierasties vai ne? Gribēju slēgt ciet durvis…

—   Nekādā gadījumā! — iekliedzās Ralfs tā, ka Meža Veča ap­stulbusi iepleta acis. — Kas jums šovakar lēcies, ka esat tik ner­vozi? Nu labi, neslēgšu ciet durvis, kamēr viņa neatnāks. Es tomēr ceru, ka tas notiks drīz… — viņa vēl piebilda.

Tieši tad nodipēja soļi uz kāpnēm, un garām Meža Večai, kas vēl aizvien stāvēja durvis, paspraucās Ērla.

—   Sveikiņi! — viņa iesaucās. — Jūs vēl neguļat? Tas ir labi!

—   Labi ir tas, ka tu beidzot esi klat, — teica Meža Veča. — Iešu slēgt ciet durvis. Tu taču paliksi pa nakti, vai ne? — viņa vel dro­šības pēc pavaicāja Ērlai.

Ērla piekrītoši pamāja, un Meža Veča, novēlējusi visiem labu nakti, aizvēra durvis un devās augšā.

—   Nu tad klausieties, — sacīja Ērla, ar joni iemezdamās Rutas gultā, ta ka Arvils, kas tur sēdēja, atvirzījās nostāk. Savu mugur­somu viņa nosvieda zemē, un tā nobūkšķēja tā, it kā būtu pie­stūķēta ar akmeņiem. — Mums gāja tā. Vispirms mēs ar Tinu ņēmāmies skaidrot Juso un Kejai visu to ārprātu… Juso sākumā negribēja ticēt, viņš jau ir no tiem, kuri nekad nekam netic… bet beigās mēs viņu tomēr pārliecinājām…

—  Un Keja? — prasīja Monika.

—   A, ar viņu nebija nekādu problēmu. Viņa visam noticēja uzreiz, bet ar viņu jau tā ir — jo trakāk, jo labāk…

—   Nu, un ko tad jus sarunājāt? — tincināja Ralfs.

—   Pag, ļauj pastāstīt visu pēc kārtas. Vardu sakot, likums stā­jas spēkā ar rītdienu pulksten astoņiem no rīta. Tas nozīmē, ka rīt astoņos mums jau jābūt laba gabalā no ezera. Tātad viss jāpadara šonakt.

—   Debestiņ… — ievaidējās Arvils.

—   Un ko par to saka Juso un Keja? — jautaja Monika. — Vai viņi piekrīt?

—  Jā, jā… Bet vēl jau bija problēma ar transportu…

—   Ak, jā! — iesaucās Ralfs, viņu pārtraukdams. — Kā mēs vispār līdz ezeram tiksim?

—   Ja ļausi man pabeigt, es izstāstīšu, — teica Lrla. — Sākumā patiešām likās, ka neko braucamu mēs nedabūsim, jo Juso vecāki ar visiem ratiem bija aizbraukuši uz kaimiņu ciemu. Bet tad Juso negribīgi atzinās, ka viņa brālēnam, kas dzīvojot turpat kaimiņos, arī esot rati un pat laiva, ko viņš varēšot aizņemties. Tā ka viss ir sarunāts. Pusvienos naktī Juso ar Tinu un Keju gaidīs mūs šaipus priežu pakalniem pie biezokņa.

Visi klusēja, un Monika drūmi kodīja lupu. Tātad tomēr tas notiks šonakt. Ja notiks… Vēl jau nevarēja zināt, vai viņai vispār izdosies kaut kur nokļūt. Kaut gan šobrīd viņu vairāk uztrauca jautājums, vai viņai no turienes izdosies tikt ārā…

—   Vel kas, — ieteicās Ērla. — Tā Juso brālēna laiva ir maza. Astoņi mēs tur noteikti neietilpsim. Labākajā gadījuma tur pietiek vietas pieciem. īstenībā — četriem, bet Keja ir tik sīka, ka viņu var nepieskaitīt.

—    Ralfam noteikti jābrauc, — tūlīt ieteicās Monika, negribē­dama palikt viena pati ar svešiem mežabērniem. — Galu galā, visa tā dīķa padarīšana ir viņa ideja, lai tad viņš ari iet līdz galam.

—   Nu, paldies, — ironiski noteica Ralfs, bet varēja manit, ka viņš patiešām grib piedalīties.

—   Tadā gadījumā mums pārējiem būs jāpaliek mājās, — teica Lrla, un Arvils piepeši izskatījās ārkārtīgi atvieglots.

—   Savā ziņā tas ir pat labi, ka kāds paliek majas — gadījumam, ja Meža Večai ienāk prātā nakts vidū nonākt leja pačalot… — ietei­cās Ralfs.

—  Vai tad viņa tā mēdz darīt? — brīnījās Ērla.

—   Ne, bet šodien viņa bija varen aizdomīga, tāpēc nebūtu brī­nums, ja viņa kaut kad nonāktu lejā pārbaudīt, vai ar mums viss kartībā.

—   Tad jau mums būs jāpaliek nomodā, lai aizvilinātu viņu atkal prom, — secināja Ruta. — Arvil, vai tu spēsi palikt nomodā?

Arvils, kas tieši tobrīd bija slidzis snaudā, satrukas. — Ko?! Ak ja… es… protams, protams… — viņš murmināja.

Ralfs īgni uz viņu noraudzījās. — Arvil, uz tevi nevar pajau­ties, — viņš bargi sacīja, bet Arvils jau bija pamodies.

—   Nekā, uz mani pilnība var paļauties, — viņš apgalvoja.

—    Labi, labi, gan jau viss būs kārtībā, — Monika noteica. — Vismaz šeit, — viņa klusam piebilda. Nez kāpēc, par to, kas notiks pie Atskaņu dīķa, viņai nebija ne mazāko ilūziju. No viņas neatkāpās doma, ka tur notiks kaut kas nelāgs.

—   Tagad tā, — lietišķi teica Ērla, paceldama savu mugur­somu un uzmezdama to uz dīvāna sev līdzās. — Sadalīsim man­tas. Te jums būs katram pa lukturim. — Un viņa izvilka divus diezgan pamatīgus lukturus un sniedza tos Monikai un Ralfam. Ralfs iemēģināja lukturi, un tas iedegās dzeltenā gaismā. Arvils samiegtam acīm blenza uz lukturi un ļoti centās neaizmigt.

—   Tad viens lielais prožektors… — un Ērla izvilka no somas kaut ko milzīgu, kas izskatijas pēc lampas, kādu varētu izmantot operāciju zālē.

—   Kas, pie joda, tas tāds?! — izsaucas Ralfs.

—   Es taču teicu — prožektors, — atgadināja Ērla.

—   Kam mums prožektors? — nesaprata Ralfs. — Gribi, lai mēs ierodamies pie ezera kā Holivudas zvaigznes, prožektora staru apmirdzēti?!