Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Debestiņ, ne taču, — pavīpsnāja Ērla. — Prožektors jums būs vajadzīgs, kad būsiet pie dīķa. Kā citādi jūs redzesiet, kurā brīdī ūdens pazūd?

—  Nu, labi, pieņemsim, ka tā, — Ralfs piekāpās. — Un kas tev vēl tur ir?

—   Korķa josta un skābekļa balons, — teica Ērla, izvilkdama nosauktos priekšmetus no mugursomas, kas beidzot likās gan­drīz iztukšota. — Monika nedrīkst līst tajā pekles caurumā bez elementāriem drošības pasākumiem.

Monika pie sevis nodomāja, ka skabekļa balons ir nevis ele­mentārs, bet pat ļoti pilnīgs drošības pasākums tādam "pekles caurumam" kā Atskaņu dīķis. Viņa apveltīja Ērlu ar pateicības pilnu skatienu.

—  Tā, korķa jostu tu apliksi ap vidu, pirms kāpsi tur iekšā, — teica Ērla. — Ja ūdens tur nebūs, tam nebūs nekādas nozīmes, bet ja ūdens piepeši parādīsies, tevi momentā uzraus virspusē. Un šis baloniņš ir pavisam parasta lieta… Skaties, tas jāpiestiprina uz muguras, luk, ar šīm siksnām… — Un viņa demonstrējot uzlika Monikai uz muguras baloniņu un piesēja to. — Bet gaiss nak pa šo te caurulīti, kad tu nospied sarkano pogu. Tikai atceries, ka poga visu laiku jātur nospiesta. Ja tu to palaidīsi vaļā, gaiss pār­stās nākt — tas ir tādēļ, lai netērētu gaisu, kad tu izelpo. Tātad — ieelpojot nospied sarkano pogu, izelpojot palaid vaļa. Skaidrs?

—  Ja, — teica Monika. — Cik ilgam laikam tas pietiek?

—  Neilgam — divdesmit minūtēm. Bet pa to laiku korķa josta tevi jau simtreiz būs paspējusi uzraut augšā, tā ka neuztraucies par to.

Monika ļoti cereja, ka viņai nebūs jāpārbauda, vai baloniņš tiešām darbojas divdesmit minūtes un vai korķa josta tiešām tik pārliecinoši spēj izvilkt no bezdibenlgām dzīlēm virspusē…

—  Paklau, Ērla, — piepeši ieteicās Ralfs. — Vai tev gadījumā nav vēl viena korķa josta un gaisa baloniņš?

—  Ir, — atteica Ērla. — Es patiešām iemetu vēl vienu pārīti — ta, katram gadījumam. Kāpēc tu jautā?

—   Es došos kopā ar Moniku, — Ralfs paziņoja.

Visi izbrīnīti uz viņu paraudzījās, un Monika piepeši juta kā smagumu noveļamies no sirds. Viņai tik ļoti nebija gribējies list tajā dīķī vienai pašai… Ja Ralfs būs blakus, tomēr būs drošāka sajūta.

—  Aāā… — brīnījās Ērla. Tad viņa izvilka otru korķa jostu un baloniņu un pasniedza tos Ralfam. — Nu, ja jau tu tiešām tā vē­lies… Var būt, ka tā patiesi ir labāk… ja nu kas notiek ar vienu no jums, otrs var kaut ko darīt lietas labā…

Monika nodrebinājās. Viņa cerēja, ka ne ar vienu nekas neno­tiks.

Pulkstenis bija vienpadsmit, un līdz pusnaktij viņi turpināja spēlēt domino. Arvils visu laiku miegojas, par ko Ralfs viņam izteica pārmetumus, bet Monikai viss miegs bija pārgājis. Viņa ik pēc desmit minūtēm raudzījās pulkstenī, un, līdzko bija divpa­dsmit, pirmā pielēca kājās.

—  Ir laiks, — viņa teica. — Iešu paraudzīties, vai augšā viss mierīgi.

Augšā viss bija kluss, tikai Mežsargs miega viegli šņakuļoja. Monika atgriezās lejā, uzvilka jaku, salika somā Ērlas dotos — drošības pasākumus — un ieteica Ralfam novilkt kurpes, kamēr viņi dosies cauri guļošajai mājai.

—  Ja mēs tagad uzmodināsim Mežsargu vai Meža Veču, tad viss cauri, — viņa sacīja, ari pati novilkdama apavus. — Uzvilk­sim tos, kad būsim tikuši ārā. — Tad viņai kaut kas ienāca prātā. — Paklau, vai ārdurvis gadījumā nečīkst? Man šķiet…

—  Nē, es tās šodien ieeļļoju, — teica Ralfs. — Katram gadīju­mam…

—   Tas ir labi. Nu tad mēs ejam, — Monika sacija.

Mājās palicēji novēlēja viņiem labu veiksmi, un Monika ar Ralfu devās prom.

 * *

Māja bija tumša. Monika ieslēdza lukturīti, lai viņi, iedami pa kāpnēm, nepakluptu, un viņi sāka uzmanigi kāpt augšup. Tikusi līdz pēdējam pakāpienam, Monika izslēdza lukturīti, un kādu brīdi viņi abi stāvēja tumsā, lai pieradinātu acis. Drīz jau varēja šo to saskatīt. Istabā nebija pavisam tumšs, jo cauri aizkariem spie­dās mēness gaisma un visas priekšmetu kontūras likās to atstaro­jam. Mežsargs gulēja savā gultā, atgādinādams migā saritinājušos lielu, melnu lāci.

Monika uz pirkstgaliem devās pāri istabai, un Ralfs viņai sekoja. Tikusi līdz ārdurvīm, viņa lēnām pagrieza atslēgu un uz­manīgi pavēra durvis. Tās atvērās bez vismazākās skaņas, acīmre­dzot Ralfs bija tās kārtīgi ieeļļojis. Tikuši ārā, viņi pagāja gabaliņu uz priekšu, tad uzvilka apavus un metās skriet. Droša attālumā no mājas viņi apstajās, lai atvilktu elpu.

—  Fū, — noelsās Monika. — Cerams, ka tiksim atpakaļ, līdz Meža Veča pamodīsies, citādi viņa brīnīsies, kāpēc durvis ir at­slēgtas.

—   Gan jau, — attrauca Ralfs, un viņi turpināja ceļu.

Nakts bija pavisam rāma. Tieši viņiem virs galvām spīdēja liels, apaļš mēness, bet, lai būtu pilnīgi droši, ka viņi neapmal- dīsies, Monika ieslēdza arī Ērlas doto lukturi. Tagad viņus apņēma mīksta, dzeltena gaisma, kas izgaismoja ceļu vairākus metrus uz priekšu.

Putni klusēja, tikai laiku pa laikam iekliedzās kāda pūce, lido­dama medībās, vai kāds pūpēžveidīgais spiegdams padrāzās viņiem garām. Tas vienmēr bija tik negaidīti, ka viņi ikreiz salē­cās.