Monika un Dimantu Ciltstēvs

Kad Monika nekādi neatsaucas pat uz pēdējo frāzi, Ralfs saprata, ka kaut kas nav kartībā. Viņš pačukstēja Ērlai, ka viņiem uz bridi jātiek prom no vecākiem. Ērla atčukstēja pretī, ka tas būs grūti izdarāms, bet Ralfs iešņaca viņai ausi, lai viņa tomēr pacen- šoties.

—  Mammu, — ieteicās Ērla, paraustījusi māti aiz piedurknes. — Mēs gribam uz mirkli ieiet biezoknī…

—   Kādēļ? — aizdomigi jautāja Ērlas māte.

—   Ēēē… Gribu parādit viņiem dažas no tam rijējsēnēm, — Ērla meloja.

—   Bet viņi taču tās jau redzēja, — iebilda māte.

—   Nu, jā… Bet ne tuvumā. Es gribu parādīt, kā tieši tās no­medī kukaiņus.

—   Nu labi, ejiet, — beidzot visai negribīgi atjava Ērlas māte.

—   Mēs ar tēvu gaidīsim jūs tepat. Bet, ja jūs pēc desmit minūtēm nebūsiet atpakaļ, — viņa draudēja, — nākamgad nebūs vairs ne­kādu vasaras sākšanās svētku!

—   Labs ir, — attrauca Ērla, beigās īsti vairs neklausīdamās.

—   Nu, ejam!

Visi pieci metās klumburēt lejā pa tribīnēm, ik pa brīdim aizķerdamies un uzkrizdami virsū kādam no sēdošajiem meža­ļaudīm. leklupuši biezokni, viņi pagājās pāris soļus iekšā, līdz bija droši, ka neviens viņus nedzirdes, un apsēdās sūnās.

—   Nu, kas par trauksmi? — Ērla vaicāja Ralfam. — Ko mēs šeit darām?

—   Lai Monika pastāsta, — Ralfs pamāja uz Monikas pusi.

Tagad visi nogaidoši lūkojās uz Moniku, bet viņa likās pavi­sam samulsusi.

—  Nekā tāda jau nebija… — viņa taisnojās. — Es tikai drusku aizsnaudos…

—  Nē, nu gan! — iesaucās Ērla un iebelza pa sūnām, uzsprā- dzinādama kadu pūpēdi. Balts dūmu mākonis pacēlās gaisā un salīda visiem nāsīs tā, ka bija jāšķauda.

—   Ralf, vai tu esi jucis? — Ruta vaicāja.

—   It nemaz! — viņš atcirta. — Man gan likās, ka tā nebija vienkārša aizsnaušanās.

Monika saprata, ka no viņas gaida paskaidrojumu. Viņai uz­nāca dusmas uz Ralfu, ka viņš viņus šeit atvilcis… Viņa taču bija tikai iesnaudusies! Bet vai tiešām tā bija tikai snauda…? Monikai uzmācās šaubas, līdzko viņa sāka vairāk iedziļināties tikko redzē­tājā sapni. Savā ziņā tas nemaz nebija licies kā sapnis… Bet, no otras puses, sapņi taču diezgan bieži šķiet ļoti reāli. Taču ne… Tas nebija tas…

Tas, kas Monikai tagad likās dīvaini, bija izjuta, ka kaut kas līdzīgs jau ir piedzīvots. Bet viņa bija pārliecināta, ka tādu sapni redzēja pirmo reizi.

Nē, tas atkal nebija tas… Tas nebija sapņa sižets, kas atkārto­jās. Tā bija izjūta.

Viņa nespēja to paskaidrot, bet izjūta bija bijusi tieši tāda pati, kā redzot sapni ar Šalkojošo jūru un melnajām statujām. Tā bija izjuta, kas nebija aprakstāma, bet bija atpazīstama. Un Monika to pazina.

Viņa mēģināja kaut cik sakarīgi pastāstīt pārējiem, ko nupat bija izdomājusi, bet, kad viņa beidza, visi izskatījās ļoti apjukuši.

—   Nu un tad? — paraustījusi plecus, teica Ruta. — Ko tu ar to visu gribēji teikt?

Monika ari paraustīja plecus. — Ak, es nezinu… Man liekas, ka tas kaut ko nozīmē, bet lai aluķēms mani parauj, ja es zinu, ko…

Visi sēdēja un domāja. Vai pareizāk — mēģināja izdomāt, ko te lai domā…

—    Paklau, — pēc brīža Ralfs ierunājās, raudzīdamies uz Moniku, — kā tu juties tad, kad lidoji?

Monika apjukusi paskatījās uz viņu. — Kā tu to domā — kā es jutos? Jutos tā, kā jūtas cilvēks, kurš lido.

Ruta ar Arvilu saskatījās un izbolīja acis.

—   Nē, nē, — nepacietīgi sauca Ralfs. — Vai tu juties labi vai slikti? Es domāju: vai tev likās, ka tūlīt notiks kaut kas labs vai kaut kas nelāgs?

Monika pamāja ar galvu. Vismaz Šoreiz nebija nekas jādomā.

—   Es jutos ļoti labi. Man likās, ka man jau sen būtu vajadzējis tā lidot… — Šoreiz acis izbolīja arī Ralfs un Ērla. — …un, ka tad, kad nokļūšu galā, es atradīšu atrisinājumu…- te viņa aprāvās.

—  Kam? — jautāja Ruta un Ērla.

—  Kā — kam? — izmisis iesaucās Ralfs. — Skaidrs taču, kam! Ko tad mēs visu laiku cenšamies uzzināt — to, kur ir dimantu Ciltstēvs un kā pie viņa tikt, vai ne? Nu tad to mēs ari uzzināsim!

—   Kā? — nesaprata Arvils. — Kā mēs to uzzināsim? Pa sap­ņiem lidinoties?

Ralfs nopūtās. — Ko tu nesaproti? — viņš prasīja Arvilam.

—   Viss taču ir skaidrāks par skaidru — ko tu vēl nevari saprast?

—   Neko, — Arvils atzinās.

—   Es ari nesaprotu, kas tev var būt skaidrāks par skaidru, — vīpsnādama teica Ruta. — Monika redz sapni — nu, kaut ko līdzīgu sapnim —, un tev šķiet, ka tas būs atrisinājums visām šīm nebūšanām ar aluķēmiem un dimantiem? Tu gan esi šausmīgi naivs.

—  It nemaz, — Ralfs atcirta. — Labi, ja jūs man neticat, mums atliek tikai pamēģināt, tad jau redzēs, vai man bija taisnība vai nebija. — Viņš pievērsās Monikai. — Tu teici, ka tad, kad redzēji pazūdam ūdeni, tu dzirdēji kaut ko pazīstamu. Kas tas bija?

Monika sarauca pieri un iegrima domās. Kas tas bija? Kas to varēja zināt…

Viņa mēģināja atsaukt atmiņā bridi, kad bija redzējusi izgais- tam ūdeni dīķīti… Un tajā pašā mirkli sadzirdēja kora dziedā­šanu…

—   Zinu! — viņa iesaucās. — Tā bija tā dziesma!

—   Kada dziesma? — vienlaikus jautāja Ralfs un Ruta.

—   Nu, tā, kuru tobrīd dziedāja koris, — paskaidroja Monika.