Monika un Dimantu Ciltstēvs

To pateicis, viņš uzsmaidīja Monikai un devās prom. Monika bija kļuvusi vēl sarkanāka par Tinu, kaut ari viņa nebija skrējusi. Ralfs ar Arvilu nu jau ķiķināja pavisam atklāti, un Monika, kaut ko pie sevis noburkšķējusi, pagriezās un aši iemuka mājā.

Tikusi prom no zēniem, Monika pa taisno devās uz savu istabu, lai nebūtu viņos jāklausās. Cik muļķīgi! Ko gan šis Tinu iedomājas!? Vai tiešām viņš tagad, Ralfam un Arvilam par uz­jautrinājumu, katru dienu nāks šurp? Monika saprata, ka tad viņai dzīves nebūs, un nolēma, ka jau rīt jāpasaka Tinu, ka ne­drīkst ļaut Benam katru dienu iet ar viņu staigāt… Kaut kādu iemeslu taču varēja izdomāt… Piemēram, ka Bena saimniece tomēr ir viņa, Monika, un sunim varētu likties nepieņemami katru dienu doties pastaigās ar svešinieku…

Monika nopūtās. Tā tikai viņai vēl pietrūka! Likās, ka šovasar nekas nevar būt vienkāršs. Jau pirms ierašanās sākās nepatik­šanas ar dimantiem, tad tas dīvainības ar skaņām un melnajām ēnam, vakardienas notikums uz ezera un šodien vēl Tinu…

Monika paņēma grāmatu, bet atkal nekādi nespēja koncen­trēties lasīšanai. Domas joņoja pa galvu, un viss likās ārkārtīgi sarežģīts un neatrisināms. Drīz atkal ieradīsies aluķēms un gribēs, lai viņa skatās ar Aci… Kā viņai riebās tās drausmīgās melnās ēnas! Un ja nu tās patiesi ir kringu aizsardzība, vai tad tās nevar

viņai kaut ko nodarīt? /

Grāmata neatvērta gulēja Monikai klēpī, bet viņa pati drūmi blenza sienā. Viņa bija tā aizdomājusies, ka ne pa jokam satrūkās, kad istabas durvis atsprāga vaļā un iekšā iebrāžas Ralfs ar Arvilu. Viņi abi likās ļoti satraukti, un Ralfam kaut kas bija roka. Kaut kas balts un bezveidīgs. Sākumā Monikai likās, ka tā ir grīdas lupata, bet grīdas lupatai tas bija pārāk balts…

Ralfs uzvaroši pabāza balto nezin ko Monikai zem deguna, un lepni sacīja: — Paskat, ko mēs noķērām!

Tikai tad Monika aptvēra, ka tas taču ir pūpēžveidīgais. Taču viņš likās neparasti ļengans un kluss. Izskatījās, ka viņš ir beigts.

—   Kas viņam vainas? Vai viņš ir miris? — jautāja Monika, aizdomīgi uzlūkodama pūpēžveidīgo, kas neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.

—   Paģībis, — nicīgi noteica Ralfs un pavīpsnāja. — Uzmini, no kurienes mēs viņu izvilkām! No Meža Večas karietes! Bijām aizgājuši uz šķūni paskatīties, vai karietei ir spidometrs vai nav, un tur šis vienā mierā gulēja, saritinājies zem priekšējā sēdekļa. Pamatīgi pārbijās, kad es šo nogrābu un izvilku lauka. Palaida tadu kā spiedzienu un tad zaudēja samaņu, — Ralfs iesmējās.

Istabā ienāca Mežsargs. — Dzirdēju ārā troksni un spiegšanu. Kas jums te notiek? — viņš vaicāja.

Ralfs tikpat izteiksmīgi kā pirmīt pagrūda pupežveidīgo zem deguna ari viņam. Mežsargs saviebās. — Kur tu to sadabūji? — viņš brīnījās. — Noķēri, vai?

—  Jā, bet ne jau parastajā veidā. — Un Ralfs atkārtoja savu stāstu ari Mežsargam.

—  Interesanti… — novilka Mežsargs un, izņēmis pūpēžvei­dīgo Ralfam no rokām, uzmanīgi to aplūkoja. — Hmm… Izskatās pēc mātītes… Ja viņa drīzumā dētu olas, varētu viņu paturēt…

Monika un zēni izvalbīja acis. Jau iedomājoties vien par pūpēž­veidīgo olu omleti, viņiem kļuva nelabi. Tikmēr pūpēžveidīgais, šķiet, bija sācis atžirgt. Viņa lidz šim ļenganas pseidopodijas tikko manami sakustējās, tad galvā pavērās mutes sprauga un atska­nēja griezīgs spiedziens. Mežsargs no pārbīļa izlaida pūpēžvei­dīgo no rokam. Ticis brīvība, tas ka apdullis metās riņķot pa istabu, visu laiku nelāgi spiegdams. Monika, Ralfs un Arvils aiz­spieda ausis, bet Mežsargs, saviebies kā sāpēs, mēģināja nogrābt pūpēžveidīgo, kad tas brāzās viņam garām. Pēc četriem neveik­smīgiem mēģinājumiem tas viņam ari izdevās, un Mežsargs izmetās ārā no istabas, stiepdams vēl aizvien spiedzošo pūpēž­veidīgo.

—   Debestiņ, — teica Arvils.

Pēc mirkļa Mežsargs atgriezās, apslaucīdams rokas gar bik­sēm.

—  Fū, — viņš puta. — Šito spiegšanu! Pat ja tā butu mātīte, kas gatava dēt olas kaut šovakar, es neņemtos viņu paturēt. No tā trokšņa taču desmit minūtēs var zaudēt prātu…

Monika pie sevis nosprieda, ka tā viņš var runāt, jo nav dzir­dējis troksni, kas vienmēr pavadīja melnās ēnas. Tās skaņas bija vēl nepanesamākas. Pūpēžveidīgo spiegšana nebija tik šausmīga kaut vai tāpēc, ka viņa zinaja — pupežveidigie gan skaļi spiedz, bet patiesībā tādas skrejošas sēnes vien ir.

Kad Mežsargs bija izgājis, Monika pamanīja, ka Ralfs domīgi košļā apakšlūpu.

—  Kas ir? — viņa jautāja. — Par ko tu domā?

—  Vai tev viņš neko neatgādināja? — Ralfs vaicāja.

Monika neizpratnē saskatījās ar Arvilu un paraustīja plecus.

—   Nē. Parasts pūpēžveidīgais…

Ralfs joprojām izskatījās aizdomājies. — Atceries to nakti, kad jūsu istabā bija iesprucis pūpēžveidīgais? Toreiz Bens viņu aiztrenca.

Monika izbrīnā savilka uzacis. — Tu doma, tas ir tas pats?

—   Un tu domā, ka piepeši mūsu māja būtu sākusi pievilināt visus pūpēžveidlgos pēc kārtas? — Ralfs attrauca. — Protams, es domāju, ka tas ir tas pats.

—   Un kāpēc viņš te lien? — brīnījās Arvils.

—    Nav ne jausmas, — atsaucas Ralfs, paraustījis plecus.

—   Ejam ārā uzspēlēt badmintonu?