Monika un Dimantu Ciltstēvs

Mežsargs plūkāja bardu, kas šis dienas laikā likās kļuvusi krietni vien plānākā. — No viņiem? No kringiem, tu domā? Sprie­žot pēc aluķēmu apraksta, es gan biju sapratis, ka kringi izskatās citādi…

—    Bet mēs taču viņu nemaz tā isti neredzējām! — iebilda Monika. — Viņam mugura bija mētelis ar kapuci, tā ka tur apakšā varēja but jebkas!

—   Ari kāds zvlņots krings, — piebalsoja Arvils. — To pat iedomāties baisi!

Ruta neticīgi šūpoja galvu. — Jūs domājat, ka kringi tā vien­kārši klejo apkārt pa mežaļaužu pilnu gadatirgu, nēsādami savus viltotos dimantus? Iedomājieties, kas būtu noticis, ja kads no mežaļaudim būtu pamanījis, kas slēpjas zem mēteļa… Saceltos vēl lielāks tracis, nekā ja gadatirgū ierastos bariņš aluķēmu…

—  Tas patiešām liekas savādi… — piekrita Mežsargs. — Ne- speju pat iedomāties, ka kringi varētu būt tik tuvu. Tas nav uz labu…

—   Ko mēs darīsim ar tiem pelniem? — vaicāja Monika.

—   Ak, es pagaidām paglabāšu tos pie sevis, — teica Mež­sargs. — Tas varētu būt labs lietiskais pierādījums.

—  Kāds lietiskais pierādījums? — brīnījās Ralfs. — Kam tu ko taisies pierādīt?

Bet Mežsargs tikai atmeta ar roku un devās augšā. Arī Meža Veča aizgāja viņam līdzi.

—   Interesanti, ko mēs darīsim, ja kāds atsauksies uz mūsu sludinājumu, — ieteicās Arvils. — Un ja nu tas ir kads parasts mežaļautiņš?

—  Tas nav nekāds parasts mežaļautiņš, — teica Ralfs. — Un vispār — par to tu vari neuztraukties. Skaidrs ir tas, ka neviens uz sludinājumu neatsauksies.

Monika pie sevis nosprieda, ka Ralfam droši vien ir taisnība, bet tad piepeši pavērās durvis, un tajās parādījās diezgan pabāla Meža Večas seja.

—   Nāciet tūlīt augšā, — viņa nervozi sacīja.

—   Kāpēc? Kas noticis? — jautāja Monika.

—  Aluķēmu Vecais ir klāt, — paziņoja Meža Veča un aizvēra durvis. Bija dzirdams, kā viņa steigšus uzskrien augšup pa kapnem.

Monika uzmeta pārējiem izteiksmigu skatienu un devas pakaļ Meža Večai. Ruta, Arvils un Ralfs viņai sekoja.

Aluķēmu Vecais patiesi sēdēja lielajā istabā savā parastajā vietā un zaļu aci blenza uz galda stūri. Pie dīvāna tupēja Bens un savādi piešķiebtu galvu naidīgi glūnēja uz aluķēmu. Monika jau no kāpnēm varēja sadzirdēt, kā viņš ņurd. Skaidrs bija viens — Benam aluķēms pagalam nepatika. Arī aluķēms neloloja pret suni nekādas simpātijas. Sākumā viņš centās suni ignorēt, bet tas ņur­dēja aizvien skaļāk, un drīz jau kļuva neiespējami izlikties, ka suņa istaba nav.

Bens slāpēti ierējās un piesardzīgi piešļūca aluķēmam tuvāk.

—   Ben, šurp! — iesaucās Monika.

Bens iesāņus uz viņu paskatījās, tajā pašā laikā neizlaizdams no redzesloka dīvaino ciemiņu. Visbeidzot Monika piegāja pie suņa un, nogrābusi viņu aiz kakla siksnas, noveda lejā un iespun­dēja savā un Rutas istaba, kur Bens palika, aizvainoti riedams.

—  Suns nav vainīgs, viņš mūs tikai aizstāvēja, — Mežsargs čukstus sacīja Ralfam, kurš stāvēja vistuvāk. — Aluķēms ienāca pats, neviens viņu neielaida.

Bet aluķemam bija laba dzirde.

—  Es pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Durvis bija vaļā, un es ienācu.

—   Mums lejā notika savādas lietas, — taisnojās Meža Veča. — Tāpēc arī mēs nedzirdējām klauvējienus.

Aluķēms šķita nedaudz atdzīvojies no sastinguma, un viņa zaļo acu skatiens pārvietojās no galda stūra uz Meža Veču. — Kas par savādām lietām? — viņš jautāja.

Visi saskatījās, un Mežsargs, vēl arvien turot plaukstā ie- žmiegtu mutautiņu ar pelniem, sāka stāstīt. Viņš sāka ar gada­tirgu, ar to, ka Monika atradusi dimantu, un beidza ar to, kā di­mants uzspradzis, pārverzdamies vispirms oglē un pēc tam pelnos.

Viņš jau bija apklusis, bet aluķēms nebeidza vien uz viņu blenzt.

—   Parādi, — viņš beidzot pateica vienu vienīgu vārdu.

Mežsargs piegāja pie viņa un pasniedza mutautiņu. Aluķēms

rupigi to attina un aplūkoja pelnus. Viņš tos izčamdīja ar saviem garajiem, līkajiem pirkstiem, apostīja un pat pielika vienu šķip­sniņu pie meles. Visbeidzot viņš bija gatavs izdarīt secinājumu.

—   Parasti pelni, — viņš sacīja.

Arvils nosprauslājās.

—  Tas patiešām iepriekš bija dimants, — satraukti sacīja Mo­nika. Viņai sāka likties, ka aluķēms viņiem netic, bet bažam nebija pamata.

—  Nešaubos, — sacīja aluķēmu Vecais. — Tas tikai vēlreiz ap­stiprina, ka mums ir taisnība. Dimantu Ciltstēvs ir nolaupīts, un kāds to ļaunprātīgi izmanto. Tikai nesaprotu, kas bija būtne, ko redzēja Monika.

—   Kā, vai tad tas nebija krings? — jautāja Ralfs. Aluķēmu Vecais sēdēja un tā jocīgi šūpoja galvu. — Pirmkārt,

spriežot pēc teiksmas, kringi ir lielāki augumā…

—   Es taču teicu! — iesaucās Mežsargs un uzsita pa galdu. Aluķēms stingi uz viņu palūkojās, un Mežsargs aprāvās.

Aluķēms turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts: — …bet šis, pēc jusu apraksta, bija pavisam sīks vīrelis. Otrkārt, nevaru iedomāties, ko kringi varētu iesākt ar viltoto dimantu gadatirgū. Vienīgais, ko ar dimantiem var darīt tirgu, ir vai nu tos ieķīlāt, vai pārdot. Spriežot pēc teiksmas, kringus neinteresē ne viens, ne otrs. Viņus interesē tikai tas spēks, ko var iegūt, pārvēršot ogles dimantos.

—    Bet kā tad ar dimantiem uz Zemes? — vaicāja Monika.