Monika un Dimantu Ciltstēvs

Mežsargs paraustīja plecus. — Nu, tā sanak… Tāpēc šeit ne­drīkst peldēties. Bet mēs ar Meža Veču bijām tik ļoti pieraduši pie šīs īpatnības, ka pat aizmirsām jūs par to brīdināt… Mums jau kopš bērnības tas ir nemitīgi atgādināts, tāpēc tas liekas tik paš­saprotami…

Arvils, kas bija novaikstījies jau pie vārda "īpatnība", tagad saviebas vēlreiz, kad Mežsargs teica "pašsaprotami".

Ari pārējie klausījās ar pieaugošu nemieru, bet Ralfs likās pa­galam nikns. — Pašsaprotami? — viņš iesaucās, pavisam aizmir­sis par sauli un atstūmis cepuri pakausī. — Pašsaprotami, jūs sakāt! Un tas, ka Arvils būtu iegājis ezerā un ticis aprīts ka šī te kaija, vai tas arī butu pašsaprotami?! — viņš jau kliedza, un, jo niknāks viņš tapa, jo nelaimīgāki kļuva Mežsargs un Meža Veča.

Arvils, pieliecies pie Ralfa, mēģinaja viņu pieklusināt. — Kuš, nekliedz uz viņiem, viņi taču negribēja neko ļaunu…

—   Negribēja neko ļaunu! — sauca Ralfs. — Skaidrs, ka viņi negribeja! Bet gandrīz sanāca, vai ne? Bezatbildība tā ir, un vispār pilnīgs vājprāts. — Sabozies viņš novilka cepuri pār acīm un, uz­griezis Mežsargam muguru, turpmāk viņu ignorēja.

—  Skaidrs, ka jus neesat vainīgi, — pēc brītiņa Monika mēģi­nāja labot situāciju, jo Mežsargs un Meža Veča bija galīgi sašļu­kuši. — Bet es piekrītu Ralfam, ka jums vajadzētu mums vairāk stāstīt par to, kas te kur ir sagaidāms. Galu galā — kā mēs to varam zināt!

—   Jums ir pilnīga taisnība, — klusā balsī teica Mežsargs. — Un turpmāk mēs vienmēr būsim uzmanīgi un visu izstāstīsim. Šoreiz mēs neko neteicām, jo negribējām jūs veltīgi biedēt…

Dzirdot šos vārdus, Ralfs zem cepures atkal nicīgi nospraus­lājās, un Mežsargs aprāvās. Nevienam vairs nebija noskaņojuma vizināties, un Mežsargs pagrieza laivu pret krastu, kur viņus gai­dīja Meža Večas kariete.

* *

Kad viņi jau brauca mājup, Monika ievaicājas: — Bet kas tad tas īsti bija? Un ka mes drīkstējām braukt pa ezeru ar laivu? Vai tad tas ievelk tikai putnus?

—   Nē, ne tikai putnus, — atbildēja Mežsargs. — Bet tas, ka ezerā pazūd tikai dzīvas būtnes, ir fakts. Tādas dzīvas būtnes, kas ir peldējušas ezerā. Ja starp tevi un ūdeni ir kaut kas nedzīvs — kā, piemēram, laiva —, nekas nevar notikt. To bija atklājuši meža­ļaudis vēl pirms daudziem simtiem gadu, tā ka tas ir absolūti droši.

—   Un kā tad zivis? — jautāja Monika. — Kāpēc tās netiek ievilktas?

Mežsargs paraustīja plecus. — Ari to neviens nezina. Bet zivīm nekad nekas nenotiek. Tāpēc jau to ir tik daudz, ka nav putnu, kas tas ēstu. Vietejie putni pazist ezeru un izvairās no tā, un tikai tādas muļķites ka šis kaijas dažreiz pamanās aiziet bojā.

Monika sēdēja sarauktu pieri un domaja. Kaut ko viņai šis ūdens virpulis bija atgādinājis… Bet ko īsti…? Bridi viņa sasprin­gti centās atcerēties, kur kaut ko līdzīgu varētu būt redzējusi, līdz beidzot aptvēra — tas taču bija tāds pats virpulis, kads savērpās ap vannas caurumu, kad viņa tapa ievilkta Mežā. Atklājums viņu tā pārsteidza, ka viņa klusi pie sevis iesaucās.

—   Ko? — jautāja Ruta. — Tu kaut ko teici?

Monika domīgi uz viņu palūkojas. — Tas ūdens virpulis, kas aprija kaiju… Tas ir tas pats, kas ierāva mani Mežā.

Ruta apjukusi uz viņu lūkojās. — Kā — tas pats? Tu gribi teikt, ka tas ir tas pats virpulis? Ka caur šo virpuli mēs nokļūtu at­pakaļ uz Zemes?

—   Ne, taču… Es tikai gribēju teikt, ka tas izskatijās līdzīgs.

Visi ar interesi sekoja sarunai, un pat Ralfs vairs neblenza

ūdenī kā līdz šim, bet lūkojās uz Moniku.

—   Un kāpēc lai tas būtu šeit, ezera? — nesaprata Arvils.

Monika paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?

Meža Veča sāka noraidoši purināt galvu. — Nē, nē, nē. Jums jāsaprot, ka pārceļošana ar virpuļiem nenotiek nejauši. Un vispār, tik lieli priekšmeti kā kaijas vai bērni nevar pārceļot nejauši. Nē, nē, tā tās lietas nenotiek, ticiet man…

—  Es jau vairs nezinu, kam ticēt un kam ne, — dziļi aizvai­notā balsi sacīja Ralfs un atkal uzgrieza visiem muguru. Mežsargs sarāvās kā pliķi dabūjis, un Monika uzmeta Ralfa mugurai niknu skatienu.

—  Ši vieta vispār ir dīvaina, — sacīja Ruta. — Tā sala ar pū­ķiem līdzigiem sikspārņiem, bezdibenigais dīķis un šis drausmī­gais ezers. Nedomāju, ka es šeit vēl kādreiz gribētu braukt šurp…

—   Mēs tikai gribējām parādīt jums dīķīti, — želi sacīja Meža Veča. — Domājām, ka tas jums varētu patikt… — Likās, ka Ralfs atkal ir gatavs izteikt kādu sarkastisku piezīmi, bet Monika sāpīgi ieknieba viņam rokā, un viņš tā arī neko nepateica.

Kad viņi beidzot atbrauca mājās, bija jau krietni vēla pēcpus­diena, un visi bija izbadējušies. Meža Veča aši ķērās pie pusdienu gatavošanas, bet pusdienas pagāja diezgan nelāgā gaisotnē. Ralfs joprojām nebija piedevis Meža Večai un Mežsargam to, ka viņi nebija bērnus brīdinājuši, savukārt Meža Veča un Mežsargs abi jutās tik ļoti vainīgi, ka arī neuzvedās kā parasti un bija pavisam klusi un domīgi.

Pēc ēšanas bērni nokāpa lejā uz savām istabām. Monika bija nodomājusi kadu brītiņu palasīt, pirms iet paskrieties ar Benu, bet, līdzko viņa bija paņēmusi rokas gramatu, istabā pabāza galvu Ralfs.