Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Mēs ienāksim, labi? — viņš teica, un abi ar Arvilu viņi ienāca istabā un apsēdas.

Ralfs neizskatījās ne par matu priecīgāks ka pirmīt, un kādu brīdi viņi abi sēdēja un klusēja. Arvils izskatījās samulsis un neveikli murcija pirkstos segas bārkstis.

—   Nu, kas ir? — nepacietīgi jautaja Monika. — Ko jums vajag? Es gribēju palasīt.

—    Palasīsi vēlāk, — sacīja Ralfs tādā tonī, ka Monika ļoti izbrīnīti viņu uzlukoja. Viņš izklausījās tā, it kā ezerā būtu ierauta nevis kaija, bet gan viņa mīļā šinšilla. — Saki man, — viņš iesāka,

—    ja tu butu Meža Veča un vestu mūs uz ezeru, vai tev būtu aizmirsies mus pabridināt, ka ezerā nedrīkst peldēties?

Monika sarauca pieri. Jo ilgāk viņa par to domaja, jo vairāk pārliecinājās, ka tiešām Ralfam taisnība — kaut ko tādu nevarēja tik vienkārši aizmirst. Un tas, ka viņus pabridināt aizmirsuši gan Mežsargs, gan Meža Veča, bija vairāk nekā dīvaini. Bet, vienalga, viņa nesaprata, uz ko Ralfs mērķē.

Tomēr Ruta, šķiet, saprata gan, un tas viņu stipri saniknoja.

—   Tu gribi pateikt, ka viņi tīšām noklusējuši par briesmām? Vai tu esi galigi prātu zaudējis? Man liekas, tu vienkārši esi pārsauļo- jies!

Ralfs ļoti drūmi uz viņu palūkojās. — Padoma pati, — viņš teica. — Katram skaidrs, ka to nevarēja tāpat vien aizmirst.

—   Paklausies, pirms tu apvaino citus, — viņa īgni teica Ral­fam, — varēji pamēģināt atcerēties, kurš bija tas, kurš ierosināja Arvilam iet peldēties…

—   Nē, nu man pietiek! — iesaucās Ralfs un, skaļi aizcirzdams durvis, izmetas no istabas.

Arvils sāka grozīties un visbeidzot aizgāja Ralfam pakaļ. Mo­nika sakniebtām lūpām sēdēja un raudzījās uz durvīm, kas nupat bija aizvērušās otrreiz.

—   Tā nevajadzēja… — viņa teica. — Man liekas, viņš tieši tādēļ ta dusmojas, ka pats jūtas vainigs. Nevajadzēja viņam to vēl atgādināt.

—    Nu tad lai viņš liek mierā Meža Veču un Mežsargu, — atcirta Ruta.

Monika atkal paņēma grāmatu un mēģināja lasīt, bet neva­rēja. Viņa jutās riebīgi. Nepietika ar to, ka bija klapatas ar aluķē­miem un viņu dimantiem, tagad vēl sākās šādi ķīviņi. Kā lai viņa domā par to, kā ar Aci saskatīt dimantu Ciltstēvu, ja apkārt visi strīdas un apvaino cits citu. Viņa nosvieda grāmatu uz nakts­galdiņa un jau gribēja ieiet pie Ralfa parunāt, kad piepeši istabas kaktā kaut kas uzsprāga.

* * *

Kaut arī tas nebija spēcīgs sprādziens, tomēr tā radītais troks­nis klusajā mājā sacēla pamatīgu trauksmi, un jau pēc pāris mir­kļiem meiteņu istaba bija saskrējuši visi — kā Ralfs un Arvils, tā arī Mežsargs un Meža Veča.

Visi izbijušies raudzījās visapkart, meklēdami sprādziena cēloni, un Monika norādīja uz istabas kaktu. — Tas bija tur, — viņa sacīja. — Sprāga kaut kas tajā skapītī.

Patiešām, kad ieskatījās uzmanīgāk, varēja redzēt, ka viena atvilktne nedaudz izlīdusi uz aru un izskatās nomelnējusi.

Mežsargs jau gribēja izvilkt atvilktni, kad kaut ko iedomājās un brīdi vilcinājās. — Kas jums tajā atvilktnē glabājās? — viņš jautāja Rutai ar Moniku. Viņas abas saskatījas un paraustīja plecus.

—  Tā ir Monikas atvilktne, — teica Ruta. — Manējās ir abas augšējās.

Monika centās atcerēties, kas viņai tajā atvilktnē bija stāvējis.

—    Nekā tāda tur nebija… — viņa sacīja. — Pāris grāmatu, Bena otra kakla siksna un… Pag, pag… Ha! — viņa piepeši iesaucās.

—   Tur bija dimants, ko tas jocīgais pazaudēja gadatirgū!

—  Ak, jā, pareizi, — piebalsoja arī Ruta. — Protams, mēs taču noslēpām to šajā atvilktnē.

—  Vai tad dimanti mēdz sprāgt? — neticīgi vaicāja Arvils, bet Mežsargs tikmēr jau bija atvilcis atvilktni un izcēlis to pavisam ārā.

Atvilktne no iekšpuses bija melna un likās pārklāta ar tādu kā pelnu kārtiņu. Mežsargs pēc kārtas izcēla Monikas trīs grā­matas un nopūta no tām pelnus.

Arvils nošķaudījās.

Visbeidzot tika izcelta arī gluži melna Bena siksniņa, un tad — kaut kas ietits mutautiņā. Mežsargs to attina un pārsteiguma iesaucās. Visi ziņkārīgi pienāca tuvāk, lai redzētu, kas viņu tā izbrīnījis.

Mežsarga plaukstā gulēja gluži parasta ogle. Melns, nespodrs grafīta gabals.

—   Kas tad tas?! — izsaucās Mežsargs un mēģināja paņemt to pirkstos, lai aplūkotu tuvāk. Taču, līdzko viņš to ciešāk saspieda starp pirkstiem, oglīte saira pelnos. Mežsargs apjucis sabēra pelnu drusciņu atpakaļ mutautiņā un palūkojās uz pārējiem.

—  Tas taču ir tas pats, — nomurmināja Ruta, cieši lūkodamās uz mutautiņu ar pelniem Mežsarga plaukstā.

—   Kas tad? — vaicāja Arvils.

—     Dimants, ko pārvērtis dimantu Ciltstēvs, protams, — attrauca Ralfs.

—   Vai tu esi pārliecināta, ka šeit stāvēja tas gadatirgus di­mants? — Meža Veča nopietni vaicāja Monikai.

—  Skaidrs, ka esmu pārliecināta, — atteica Monika. — Es taču neturēšu atvilktnē mutautos ietītas ogles!

—  Tad, jādomā, Ralfam taisnība, — drūmi kratīdama galvu, teica Meža Veča. — Un, ja šis bija tas viltotais dimants, kas bija tas, kurš šo dimantu pazaudēja?

Kādu bridi valdīja klusums, un tad Arvils skaļi ievilka elpu. — Tu domā, tas varēja būt kāds no viņiem?