Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Ari tur taču viltotie dimanti tiek pārdoti visās malās!

—   Tā ir viena no lietām, ko es nesaprotu, — sacīja aluķems.

—   Kamdēļ kringiem būtu vajadzīga jusu vai mežaļautiņu nauda? Nē, es to nepavisam nesaprotu…

Brīdi visi sēdēja un apdomāja aluķēmu Vecā sacīto. Monikai tomēr likās, ka viņš nespriež īsti pareizi. Kāpēc gan kringiem at­teikties no naudas, ja reiz pie tās tik viegli tikt, pārdodot neīstos dimantus? Tad viņi papildus spēkam tiktu arī pie bagātības — un, kā sprieda Monika, spēks un nauda dotu viņiem divkāršu varu.

Viņa nodrebinājās. Doma par to, ka varu iegūs kaut kādi cit- planētiešu briesmoņi, bija šausminoša. Nu jau tā patiesi nebija tikai Meža problēma vien. Ja reiz viņi pārdeva dimantus arī uz Zemes, tātad viņus interesē arī tā. Varbūt viņi bija iecerejuši ieka­rot visas apdzīvotās pasaules? Kaut kas bija jadara…

—   Es pamēģināšu vēlreiz paskatīties ar Aci, — Monika sacīja, atvairot drūmās domas. — Varbūt šoreiz man izdosies labak.

—   Vai atceries, kas tev jādomā? — drošības pēc pajautāja Mež­sargs.

—   Protams, — attrauca Monika, aizvērdama acis.

Tapat kā pagājušo reizi viņa iedomājās absolūtu tumšu tukšumu. Kad tas bija izdarits un no tumsas jau sāka smelgt acis, viņa iedomājās dimantu Ciltstēvu. Taču šoreiz nez kāpēc tas viņai saistījās ar sarkanu krāsu… Varbūt milzīgā sikspārņa acu dēļ…

Tūlīt melnajā tukšumā iezaigojās kaut kas spilgti sarkans, piepildīdams visu ar rožainu gaismu.

Pēc mirkļa Monikai acīs no spilgtās gaismas jau sāka griezties sarkani gredzeni, un tad viss atkal satumsa. Sarkanā gaisma no­dzisa tikpat pēkšņi ka parādījusies, un Monika juta, ka piepeši kļuvis drēgns.

Tajā pašā laikā viņa aptvēra, ka acis vēl arvien tur aizvērtas, un piesardzīgi tās atvēra.

Savādi, šoreiz apkārtne it nemaz nelīdzinājās vietai, kur viņa bija nonākusi pagājušo reizi. Nebija ne priežu, ne jūras, nedz mil­zīgo statuju jūras krastā. Likās, ka viņa atrodas kaut kādās telpās. Kur patiešām bija visai drēgns.

Monika nodrebinājās un juta, ka viņai uzmetas zosāda. Parau- dzijusies visapkārt, viņa redzēja, ka stāv šaurā koridorā, kura sie­nas, griesti un grīda bija veidoti no pilnīgi balta akmens.

Kādu mirkli Monika apmulsusi stāvēja koridora vidū un tad nosprieda, ka būtu kaut kur jāiet. Uz abam pusēm koridors likās pilnīgi vienāds, un Monika devās uz priekšu uz labu laimi. Galu galā, meitenei šā vai tā nebija ne jausmas, kur viņa atrodas.

Viņas soļi dobji dipēja, itin kā ietu pa akmens plāksnēm, zem kuram ir tukšums. Monika apstājās un piespieda sevi domāt par to, ka patiesībā viņas šeit nemaz nav. "Es šo vietu redzu tikai ar Aci," viņa sev sacija. "Patiesībā es vēl arvien sēžu Mežsarga mājā kopā ar pārējiem." Tad viņa atvēra acis un devās tālāk. Soļi vairs nedipēja, un viņa apmierināti pasmaidīja. Acīmredzot viņa vēl šo to atceras.

"Ļoti labi," domaja Monika. "Tagad galvenais ir saglabāt kontroli. Un neuzskriet virsū kadam kringam." To iedomājoties, viņa neviļus apstājas. Patiešam, tas taču bija visai iespējams. Ja jau dimantu Ciltstēvs atrodas pie kringiem, viņa kuru katru mir­kli var ieraudzit kādu no viņiem.

Moniku pārņēma izbailes, un viņa brītiņu slavēja, pārdomā­dama, vai nebūtu labāk atgriezties. Taču tad viņa saņēmās un devās tālāk. "Es nedrīkstu tagad padoties," viņa sev iegalvoja. "Tagad, kad beidzot ir izdevies nokļūt pareizajā vietā, man ir jā­atrod kaut kas noderīgs." Un viņa turpina ja iet.

Koridors likās turpināmies bezgalīgi. Tas vēl aizvien veda taisni uz priekšu, un Monikai likās savādi, kā viens koridors var būt tik garš. "Kaut kur taču tam jābeidzas, viņa sprieda. Vai vis­maz jāsazarojas, vai jāved uz kādām citam telpām. Nevar taču viss sastāvēt no viena vienīga bezgalīgi gara koridora…"

Tomēr likās, ka tieši tā tas ir. Kad Monikai šķita, ka viņa ir gājusi jau vairākas stundas, koridors piepeši izbeidzās.

Viņai priekšā pletās milzīga daudzu līmeņu telpa, kuras stā­vus savā starpā savienoja kāpnes un slīdošas lentes. Itin viss bija veidots no tā paša baltā akmens. Koridors un ari zāle mirdzēja pelēcīgi balā gaismā, kas it kā izstaroja no sienām. Taču, kaut arī zāle ar tās neskaitāmajiem līmeņiem, kāpnēm un platformām bija ārkārtīgi sarežģītas formas, kaut kas tūlīt piesaistīja Monikas uz­manību. Kaut kas, kas atradās zāles pašā augšējā platformā, novie­tots uz balta akmens paaugstinājuma.

Mazītiņa, apaļa oliņa, mirdzēdama koši balta gaismā, gulēja akmens gropītē un lēja savu balto gaismu par visu milzīgo telpu. Monikai likās, ka tieši no šejienes ir nākusi gaisma, kas apgais­moja arī koridoru.

— Dimantu Ciltstēvs, — nočukstēja Monika, lūkodamās uz balto oliņu.

Un tad viņa pamanīja kaut ko, ko uzreiz nebija ievērojusi.