Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Es arī tā domāju, — piepeši iejaucās aluķēmu Vecais, un visi palūkojās uz viņu. Viņš šķita pilnīgi pamodies, un zaļās acis gluži vai dzirkstīja. Viņš pat vairs nelikās tik stīvs kā līdz šim. Pieliecies uz priekšu, Vecais ieinteresēti uzlūkoja Moniku.

—   Tas, ko tu stāstīji, — viņš sacīja, — ir ārkārtīgi interesanti. Un neizsakāmi svarīgi. Tas pierāda to, ka dimantu Ciltstēvs ir no­laupīts un ka to nav izdarījuši ne mežaļaudis, ne aluķēmi. Tādas būves, kā tu tikko aprakstīji, mums patiešām nav pazīstamas. Tātad tās var būt tikai kringu mītnes. Un to, ka tām ir saistība ar kringiem, pierada jau tava iepriekšējā skatīšanās ar Aci.

—   Ka tā? — jautāja Monika. Viņai jau sāka jukt visa šī alu­ķēmu un citplanētiešu padarīšana.

—  Statujas, — isi noteica aluķems. — Pagajušo reizi tu sais­tība ar dimantu Ciltstēvu redzēji Šalkojošo juru un tas sešas statu­jas.

—  Un ko nozīme tas skaņas un melnas ēnas? — vaicāja Mo­nika.

—    Acimredzot tā ir kringu aizsardzība, — sacīja Vecais.

—   Viņi mēģina no tevis tikt vaļā. Taču tava Acs kļūst aizvien stip­rākā, un tu ar katru reizi tiec aizvien tālāk…

—   Pag, pag, — Mežsargs viņu pārtrauca. — Tu domā, tas ir kringu ierocis?

—   Ta varētu but, — piekrita aluķems.

—  Bet tad jau, — lēni sacīja Mežsargs. — Tad jau viņi zina, ka Monika viņus redz…

Monikai, to iedomājoties, sametās nelabi.

—  Tas nav obligāti, — teica aluķēms. — Iespējams, tā ir viņu automatiskā aizsardzība pret Aci. Līdzko kads skatās viņus ar Aci, iedarbojas šī sistēma. Saki man, — viņš vērsās pie Monikas,

—   vai tie melnie kaut ka uz tevi reaģēja? Vai tev likās, ka viņi tevi redz?

Monika padomāja. — Nē, šķiet, ka ne… Bet attālums bija diezgan liels… Un es tur biju pārāk īsu brīdi…

—   Ne, es šaubos, ka tevi kads varēja redzet, — teica aluķems.

—   Acs nav tāda lieta, ko varētu saskatīt. Viņi nevar tevi redzēt, jo tevis taču tur nav.

—   Bet es taču viņus redzu, — sacīja Monika. Pēkšņi viņai sāka likties visai ticami, ka kringi varētu viņu ieraudzīt.

—  Tas ir citādi. Viņiem taču nav Acs, — uz mirkli viņš atkal aizsapņojas un tad teica: — Mani pārsteidz kas cits. Tu sacīji, ka viņi bijuši nelieli un melnās drēbēs tērpti… Pilnīgi atbilst tas būtnes aprakstam, kas gadatirgu pazaudēja neīsto dimantu. Tik tālu viss sakrīt… Bet kāpēc teiksma runā par kringiem kā par lie­lam, zviņotam būtnēm…?

Uz to nu neviens nespeja atbildēt.

Beidzot aluķēmu Vecais paraustīja plecus. — Galu galā, teiks­mas var gadu tūkstošu laikā mainīties…

Monika nodomāja, ka acīmredzot tā ari ir noticis. Viņa do- maja, ka būtu ļoti dabiski, ja mazi, melni radījumi, kādi tie ir pa­tiesībā, teiksmā pārtaptu par milzīgiem, zvīņām klātiem bries­moņiem… Šī doma meiteni tā uzjautrināja, ka viņa iesmējās.

—   Kas ir? — jautāja Arvils, bet Monika tikai atmeta ar roku.

Aluķēms piecēlās kājās. — Šodienai būs gana, — viņš teica.

—   Lai Monika atpūšas, rit es atkal atnākšu. Viss liecina par to, ka mēs nedrīkstam zaudēt laiku. — Viņš paskatījās uz Moniku.

—   Un paldies par palīdzību.

Monika šķībi pasmaidīja, bet aluķēmu Vecais jau bija pagrie­zis muguru un devās laukā pa durvīm.

—  Diez, kur viņš nakšņo… — domīgi ieteicās Arvils, lūko­damies uz krēslot sākušo dienu aiz loga.

—  Nez vai par to būtu jāuztraucas, — iesmējās Ralfs. — Iz­raks sev bedri zem kāda laukakmens — un paskat, maja gatava!

—  Nu, nu… — Ruta sāka iebilst, bet Mežsargs neļāva viņai turpināt.

—   Nemaz nesāciet par to spriedelēt, — viņš sacīja. — Un negaidiet, ka es lūgšu viņu pārnakšņot pie mums.

Monika skaļi nožāvājās. Skatīšanās ar Aci vienmēr prasīja daudz spēka, it sevišķi tagad, kad viss negāja tik gludi ka parasti un beigās bija jāklausās tā šausmīgā spiegšana.

Meža Veča to uztvēra kā mājienu un nokomandēja visus doties gulēt. — Tikai nedomājiet trokšņot, — viņa stingri piekodi­nāja. — Monika ir nomocījusies, viņai vajag atpūsties. Un tagad — gultās!

SESTA NODAĻA Melno ēnu pārvērtības

Monika pamodās no kāda trokšņa, un bija sajūta, it kā viņa butu tikko aizmigusi. Galīgi samiegojusies, viņa pavēra acis, lai paskatītos, kas tur trokšņo. Ta bija Ruta, kas kaut ko meklēja skapi.

—    Ko tu tur vandies? — noņurdēja Monika. — Vēl taču ir nakts…

—   Kāda nakts? — Ruta moži attrauca. — Ir astoņi no rīta, un es eju uz slidotavu. Neesmu trenējusies diezin cik ilgi, un Ria ar treneri mani gaida. Kur es varētu būt nobāzusi savu ķemmi…?

Monika pagriezās uz otriem sāniem un parvilka segu par galvu. Vakardienas skatīšanās ar Aci bija atņēmusi visus spēkus. Nepagāja ne minūte, kad viņa jau gulēja.

Kad Monika atkal pamodās, kāds klauvēja pie durvīm, un istabā ienāca Meža Veča.

—   Vai tu vēl guli? — viņa vaicāja. — Ir jau vienpadsmit, un pie tevis atnācis ciemiņš.

—   Kas? — Monika nesaprata, berzēdama acis. — Kads cie­miņš?

—   Viņš esot no ciema, un viņu saucot l inu, — paskaidroja Meža Veča, šķelmīgi lūrēdama uz Moniku. — Tāds glīts puikiņš sprogainiem matiem…