Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Viņam tā būtu paticis te paskraidīt! Un viņš reizēm pat peld, kaut gan duša viņam nepatīk… — viņa piebilda, atcerēdamās, ar kādu nepatiku Bens bija pārcietis ceļojumus uz Mežu. Taču Meža Veča no rīta, neko nepaskaidrojot, bija kategoriski pieprasījusi at­stāt Benu mājās. Sākumā Monika bija nodomājusi, ka tas ir kadu meža zvēru dēļ, bet šeit nemanīja nekādus dzīvniekus, ar kuriem Benam varētu rasties kāre paplūkties. Milzīgo sikspārni Bens noteikti butu licis mierā — ar tādiem šausmoņiem viņš parasti neielaidās… Tomēr arī tagad Meža Veča kaut ko tikai nopurpināja sev zem deguna un kā parasti iztika bez paskaidrojumiem. Monika nodomāja, ka Meža Veča vienkārši ir gribējusi atpūsties no suņa. "Viņai patīk tikai vistas," nodomāja Monika. "Pārējos dzīvniekus viņa nevar ciest… Sevišķi jau jenotus… Viņai vaja­dzētu pārvākties uz dzīvi šai salā, te nemanīja neviena paša jenota…"

Viņas pārdomās iztraucēja Mežsargs, kas vaicāja, kāpēc viņa nekāpj laivā. Visi pārējie patiešām jau bija sasēdušies, un arī Mo­nika iekapa un apsēdās blakus Rutai. Ralfs atkal bija uzlicis galva Meža Večas salmu cepuri un, ja nebutu margrietiņu, butu izska­tījies varen cienīgs…

Mežsargs iedarbināja motoru, un laiva izpukšķināja ezerā. Ticis tālāk no krasta, Mežsargs palielināja ātrumu un pagrieza laivu ta, ka tagad viņi brauca salai apkārt.

Ralfs atkal turēja cepuri abām rokām, lai vējš to nenopūstu, un ar skaudību lūkojās uz Moniku, Rutu un Arvilu, kuriem neva­jadzēja slēpties no saules.

Pāri ezeram klaigādamas šaudījās divas kaijas. Ezers patie­šām bija pilns ar zivīm, to varēja redzēt jau no laivas, un kaijam bija brangs loms. Laiku pa laikam viņas nokampa pa kādai zivti­ņai. Tad viena kaija laikam pagura no kliegšanas un negausīgās rīšanas un nosprieda nosēsties uz ezera atpūsties. Viņa nolaidās un kā koši balta boja šūpojās laivas saceltajos vieglajos vilnīšos.

Mežsargs un Meža Veča noraizējušies vēroja putnu.

—  Ai, ai, ai, to nu gan viņai nevajadzēja darīt… — satraukti runāja Meža Veča, nenolaizdama no kaijas ne acu.

Ari Mežsargs nenovērzdamies lūkojās uz peldošo kaiju. — Viņas acīmredzot ir atlidojušas no juras un nezina… Savādi, es biju domājis, ka pat putni kaut kāda veidā var apmainīties ar pie­redzi…

—  Par ko jūs runājat? — jautāja Monika. Bija skaidrs, ka kaut kas te nav labi, bet atkal nevarēja saprast, par ko īsti ir runa.

—    Acīmredzot Meža Veča arī putniem labprāt aizliegtu peldēties, — klusam sacīja Arvils. — Tikai putni atšķirībā no mums viņu neklausa…

—   Ei, kas tad tas! — iesaucās Ralfs, skatīdamies uz kaiju.

Monika, Ruta un Arvils palūkojās turp. Jā, kaut kas ar putnu

nebija kārtībā.

—   Kas viņai kaiš? Vai viņai kļuvis slikti? — brīnījās Ruta.

Ta patiešām izskatījās. Likās, ka kaija cenšas pacelties spār­nos, bet nespēj atrauties no ūdens. Viņa spalgi ķērca, vicināja spārnus un mēģināja pacelties gaisā, bet bez panākumiem — kaut ari tās ķermenis pat nedaudz atrāvās no ūdens virsmas, kājas pa­lika ezera gluži ka pielipušas.

Un tad kaut kas notika ar pašu ezeru. Viss sākas ar divainu skaņu, kurai sākuma pat nevareja noteikt virzienu. Bet tad kļuva skaidrs, ka skaņa nāk no vietas, kur kaija tik izmisīgi centas pacel­ties gaisā. Monika juta, ka skaņa viņai kaut ko atgadina, bet nevarēja uzreiz aptvert, ko isti, kamēr Arvils iesaucās: — Putekļ- sūcējs!

Patiešām, tā bija tieši tāda skaņa, kāda rodas, darbojoties pu- tekļsūcējam, tikai nedaudz dobjāka. Kaija ķērkdama vicināja spār­nus aizvien ātrāk, bet likās, ka, neraugoties uz viņas pūlēm, viņa nez kāpēc grimst aizvien dziļāk ezerā. Drīz jau viņas spārni kūlas pa ūdeni, putekļsucejam līdzīgā skaņa kļuva vēl dobjāka, un tad ar skaļu "žļurkš!" kaija pazuda ezerā, bet viņas vietā gludajā ezera virsma bija radies tāds ka caurums.

Ieskatoties uzmanīgāk, varēja redzēt, ka tur ūdens ir savēr- pies virpuli, kas rauj visu uz iekšu — no šejienes ari radās skaņa. Visbeidzot, kad kaija bija nozudusi, ūdens virpulis uzsita gaisā nelielu šļakatu un izzuda. Pēc īsa mirkļa ūdens virsma atkal bija kļuvusi gluda, it kā nekas nebutu noticis, un tikai otra kaija riņ­ķoja virs ezera un žēli ķērkāja.

Monika, Ralfs, Ruta un Arvils joprojām lūkojās uz vietu, kur bija nozudusi kaija, un izskatījās diezgan satriekti, bet Mežsargs un Meža Veča sēdēja pavisam sagumuši ar vainīgām sejas izteik­smēm.

—   Hmm… — nokrekšķinājās Mežsargs. — Diemžēl tā ga­dās… Man ļoti žēl… Nedomājiet, ka mēs gribējām, lai jūs redzat kaut ko tādu…

Meža Veča bija pavisam bāla. — Kad es iedomājos, ka mēs aizmirsām viņiem pateikt par peldēšanos… — viņa pavisam sve­šādā balsī ierunājās. —Arvils taču gandrīz iegāja ezerā… Debestiņ!

—   Kas tur pirmīt notika? — vaicāja Ralfs, kurš pirmais atgu­vās no tikko redzētā. — Kas to kaiju aprija?

Mežsargs ar Meža Veču pārmija samulsušus skatienus, un Meža Veča pamāja Mežsargam, lai runā viņš. Kadu brītiņu Mež­sargs sēdēja un apjucis plūkāja bārdu.

—   Neviens viņu neaprija, — viņš beidzot sacīja. — Tas bija pats ezers.

—   Kā — ezers? — nesaprata Ralfs. — Ezers rij kaijas? Tāpat kā rijējsēnes kukaiņus?