Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Mēs to saucam par Atskaņu dīķi, — viņš sacīja, — bet tā jau ir tikai tada iesauka, jo neviens nezina, kāpēc dīķis dara to, ko jūs nupat redzējāt, un ko tas vispār nozīme. Bet ir skaidrs, ka dīķis reaģē uz skaņām un tad sāk tādu kā krasu muziķu. Tas ir savādi un skaisti, un svētkos šeit mēdz sabraukt mežaļaudis, kas tad sanāk pie dīķīša un dzied dziesmas. Tad tikai ir ko noskatīties! Pats esmu piedalījies daudzos tādos svētkos, un, ticiet man, dīķis tad ir kā vesels krāsu orķestris. Tas ir fantastiski!

—   Jocīgi, — noteica Monika. — Bet tikko tas sāka mainīt krāsas ari pie parastām skaņām, nemaz nevajadzēja dziedat.

—   Jā, jā, tas reaģē uz jebkuru skaņu. — Mežsargs apklusa un aizdomājās.

—   Cik dziļš tas ir? — vaicāja Ralfs.

—  Ak, tam vispār nav dibena, — attrauca Mežsargs.

—   Nav dibena? — brīnījās Ralfs. — Tiešām?

—   Nāciet, pārliecinieties paši, — teica Mežsargs un iesmejas, — es jau zināju, ka jums tas liksies interesanti, tāpēc paķēru līdzi šo te. — Viņš izvilka no bikšu kabatas auklas rituli, kam gala bija piestiprināts atsvars. — Tikai jums jābūt absolūti klusiem, lai varētu visu redzēt.

Visi piekrītoši pamāja un piegāja pie dīķa, kas bija atguvis sākotnējo, viegli iezaļgano krāsu. Tas atkal bija pilnīgi caurspī­dīgs, un, kad Mežsargs iegremdēja tajā atsvaru un sāka laist ūdeni auklu, varēja skaidri redzēt, kā atsvars laižas aizvien zemāk un kā aukla nostiepjas tam līdzi.

Mežsargs ritināja un ritināja auklu, un atsvars laidās aizvien dziļāk, kamēr Mežsargam beidzās aukla.

—   Nu, re, — vīlies noteica Ralfs. — Cik gara tā bija?

—   Sešdesmit metru, — noteica Mežsargs, un Ralfs izbrīnā iepleta acis.

—   Sešdesmit metru? — viņš neticīgi vaicāja. — Tu gribi teikt, ka šis mazais dīķītis ir sešdesmit metru dziļš?

—   Vēl dziļāks, — attrauca Mežsargs, atkal ritinādams auklu kopā. — Reiz mežaļaudis bija apņēmušies izmērīt tā dziļumu un sagatavojuši kārtis, jo aukla, tomēr nav tik uzticams mērs. Nūjā, un tā viņi laida lejā kārtis, aizvien piestiprinādami klat jaunas, un darīja to vairākas dienas… Visbeidzot viņiem kāršu aptrūkās, un viņi nolēma mest mieru. Viņi bija nolaiduši leja piecus kilomet­rus…

Pēc ši paziņojuma visi bija tā apstulbuši, ka pat nezināja, ko teikt. Beidzot Arvils tomēr ierunājās: — Bet varbūt tās kārtis lejā pret kaut ko atdūrās un vienkārši nolūza… Vai varbūt tur dzīvo kāds bebrs, kas varēja tās kārtis pārgrauzt…

—  Nē, nekādu bebru tur nav, tur vispār neviens nedzīvo, pat neviena varde… Viss bija pilnīgā kartībā, un mežaļaudis izvilka no šī dīķīša piecus kilometrus garu kārti.

—   Vienkārši neticami, — grozīdama galvu, noteica Monika.

Ūdens viņu sarunas laikā bija nomainījis vismaz simt krāsu

toņus, bet tagad, kad iestājās klusums, atkal kļuva caurspīdīgs. Arvils domīgi raudzījās, ka aukla tiek vilkta augšup un ievaicājās: — Nez, vai zivis tur ir?

—   Nē, es taču teicu, tur neviens nedzīvo. Man šķiet, dzīv­niekiem, tapat arī zivīm un vardēm nepatīk tā mūžīgā mirgošana un krāsu maiņa. Un, iespējams, tur notiek vēl kaut kas, kas viņiem nav pieņemams…

Beidzot Mežsargs bija izvilcis auklu un, izgriezis atlikušo ūdeni no rituļa, pamaja bērniem. — Nu ko, tas bija tas, ko gribēju jums parādīt. Kaut ko tādu jūs vairs nekur neredzēsiet!

Viņš devas atpakaļ biezoknī, un visi viņam sekoja. Šoreiz gā­jiens cauri biezoknim bija mierigs, un pat neviens milzīgais sik­spārnis viņus neizbiedēja. Un, tā kā uz rijējsēņu pusi neviena roka netika pastiepta, arī tas uzvedās gluži kā parastas senes.

—  Un tagad, es domāju, mēs varētu apmest kādus pāris līku­mus ap salu un tad doties mājās! — Mežsargs jautri sacīja, izlik- dams slapjo auklas rituli laivas aizmugure žāvēties.

Arvils ar neslēptam šausmām palūkojās uz tumšajiem bie­zokņiem, kas šķita apauguši visu salu, atstājot brīvu tikai tievu strēmelīti krasta joslas, kuru klāja smiltis.

—   Varbūt labāk nevajag? — viņš nedroši sacīja. — Varbūt labāk pabraukāt vēl kadu brītiņu ar laiviņu?

—  Jocīgais, mēs taču ari brauksim ar laivu, — iesmējās Ralfs.

—   Vai tad tu domāji, ka Mežsargs tagad liks mums joņot piecas reizes apkārt salai?

Ari Ruta ar Moniku iesmējās, bet Arvils sabozās. — Kā es varēju zināt? Viņš taču neteica, ka mēs ņemsim laivu…

—    Lielākajai daļai tas bija skaidrs, — klusām noteica Ralfs, iekāpdams laivā, bet Arvils, sev par laimi, viņu nesadzirdēja.

—    Kāpēc mēs atstājām Benu mājās? — sūkstījās Monika.