Monika un Dimantu Ciltstēvs

Turēdama rokā klūgu groziņu ar vienu vienīgu melnu vis­tiņu, Meža Veča viņus jau gaidīja. Ieraugot bērnus, viņa pacēla groziņu, lai palepotos ar savu veiksmīgo pirkumu.

—   Melnā vista, — viņa lepni sacīja, — dod pašas labākas, pašas lielākās un pašas gardakās olas!

—  Es par to nemaz nešaubos, — nomurmina ja Arvils. — Tikai Mežsargs acīmredzot tā nedomā…

Ari Mežsargam rokā bija groziņš, un tajā, rūpīgi saliktas uz sūnu spilventiņa, gulēja desmit nelielas, baltas oliņas.

—  Ak, nē… — novaidējās Monika. — Tikai ne to… Mēs neva­ram tās ēst!

—  Kāpēc gan lai jūs nevarētu? — nesaprata Mežsargs. — Ja es jums pateiktu, cik par tām samaksāju…

—   Man ir vienalga, cik tās maksāja, — iejaucās arī Ruta. — Mes nevaram ēst pūpēžveidīgo olas, mums no tām paliek ne­labi!

—   Kā jūs to varat zināt? — brīnījās Mežsargs. — Jūs taču nekad tās neesat ēduši!

Monika, Ruta un Arvils saskatījās, bet neko neteica. Pirms septiņiem mēnešiem, kad viņi bija meklējuši vecmāmiņas, bērni reiz bija devušies Vadātāja purvā pēc pūpēžveidīgo mazuļiem un olām, cerot, ka vieni vai otri viņiem palīdzēs atgūt vecmāmiņas no aluķēmiem. Taču, tā kā viņiem bija kategoriski aizliegts spert kāju Vadātāja purvā, Meža Veča un Mežsargs, dabiski, neko par to neuzzināja. Un gluži nejauši Meža Veča bija atradusi groziņu ar pūpēžveidīgo olām un pagatavojusi no tām omleti…

—  Man vairs nav naudas, — paziņoja Meža Veča, — ta ka es došos uz mājām. Ja gribat, varat palikt un nākt mājās kopā ar Ērlu. Mežsarg, ko tu darīsi?

Mežsargs domigi pakasīja bārdu. — Nu, nebūtu par skādi uzmest aci ugunsspļāvejiem… Ak, bet nē… Arī es iešu mājās!

Tā nu Meža Veča ar Mežsargu devās prom, bet bērni atgrie­zās gadatirgu.

—  Jāiet paskatīties, kā iet Ērlai, — sprieda Ruta. — Varbūt viņa no sava auna jau tikusi vaļā.

Tā ari bija. Kad viņi pienāca pie steliņģiem, Ērla viena pati sēdēja zemē, atspiedusi muguru pret kļavas stumbru, un ēda saldējumu. Aunu nekur nemanīja.

—  Nevarēju jūs sagaidīt, — viņa paskaidroja, — tāpēc aizgāju un nopirku saldējumu jau tagad. Aunu nopirka piecpadsmit minūtes pēc tam, kad jus bijāt aizgajuši, un kopš tā laika es blan­dos te apkārt.

—   Uzmini, ko mēs redzējām! — iesaucās Arvils. — Riu! Ar šausmigu, mežonīgu cūku!

Ērla smējās. — Tā bus bijusi viņas sargcūka.

—   Kas, kas? — brīnījās Ruta.

—  Sargcūka. Tā ir ārkārtīgi niknu cūku šķirne…

—  Jā, mēs redzējām… — piemetināja Arvils.

—   Jā, nu un daži tās izmanto suņu vietā… Liek sargāt būdas un tamlīdzīgi…

—    Kurš gan gribētu suņa vietā kaut ko tik drausmīgu? — brīnījās Monika. — Tā cūka taču izskatījas šausmīgi un to vien gribēja, kā izkost kādam gabalu kajas!

—   Nu, cilvēki ir dīvaini. — Ērla paraustīja plecus. — Dažiem patīk arī kaut kas tāds. Vai jūs jau bijāt atrakciju laukumā? Runā, ka tur atkal būšot ugunsspļāvēji!

—  Jā, mēs vienu jau redzējām, — sacīja Ruta. — Bet pirmīt tur vēl nekas īpašs nenotika, jo ļaužu bija pamaz.

Ērla piecēlās kājas, iebāza mutē pēdējo kumosu saldējuma un apslaucīja rokas gar biksēm. — Nu tad ejam! — viņa teica. — Varu derēt, ka tur viss iet vaļa pilnā sparā.

Kad viņi nonāca atrakciju laukumā, tas bija mainījies līdz nepazīšanai. Likās, ka visa lielā rosība nu ir pārcēlusies uz šejieni, un ļembasts bija tāds, ka ausis plēsa pušu.

Monika uz brīdi apstājās pavērot pantomīmas izrādi, bet, kad viņa atkal paskatījās apkart, Ruta un pārējie bija nozuduši. Tikai Bens stāvēja tepat, cieši piespiedies pie viņas kājas.

—   Nu gan, — noteica Monika un jau gribēja doties draugus meklēt, kad no pūļa iznira kāds mežaļaužu zēns. Viņš nostājās Monikai tieši pretī un neatraudamies vērās uz Benu. Zēns bija ap­mēram Monikas vecumā, zilgani melniem matiem kā visiem meža- ļaudīm, bet atšķirībā no vairākuma mežaļaužu viņa mati viegli sprogojās.

—   Cik tu par viņu gribi? — zēns vaicāja, joprojām nenovērs­dams acis no Bena.

—   Ko? — Monika apstulba. — Par ko?

—   Par suni. Cik tu gribi par suni?

Monika iepleta acis. Tas nu gan bija joks — zēns bija iedomā­jies, ka viņa pārdod Benu! Monika iesmējās, bet Benam laikam nepatika, ka kāds svešinieks uz viņu tik cieši blenž, un viņš klu­sām ierūcās.

—  Tas ir mans suns, un es viņu nepārdodu, — Monika pa­skaidroja.

Beidzot zēns pacēla acis no suņa un palūkojās uz Moniku.

—   Trīs sudraba monētas, — viņš teica. — Tik daudz tev neviens vairs nepiedāvās.

—    Es taču teicu, ka suni nepārdodu, — Monika atkārtoja.

—   Tas ir mans suns, un es viņu esmu tikai paņēmusi līdzi.

Bens acīm redzami noprata, ka runa ir par viņu un ka kaut kas te nav lāgā, jo atkal ierūcās, šoreiz jau skaļāk.

Zēns domīgi paraudzījās uz suni. — Saproti, man vajadzīgs kāds, kurš varētu sargāt budu. Un tavs suns ir tik liels. Un skaists… — viņš vēl piemetināja.

Monika iesmējās. — Ja tev vajadzīgs kāds, lai sargātu būdu, kādēļ gan tev nenopirkt sargcūku? Es tikko vienu redzēju, viņa patiešām likās varen nikna.