Monika un Dimantu Ciltstēvs

Zēns saviebies raudzījās uz Moniku. — Es nekad nepirktu sargcūku, — viņš teica ar dziļu nicinājumu balsī. — Kaut vai man viņu atdotu par velti. Sargcūkas ir pretīgas, turklāt viņas ir pilnīgi nevadāmas un var sakost tiklab zagli, kā arī pašu saimnieku. Tu laikam neesi šejieniete?

—   Neesmu gan, — piekrita Monika, nodomādama — lai iz­darītu šādu secinājumu, zēnam bijis vajadzīgs neparasti ilgs laiks. Patiešām, nebija grūti atšķirt viņus no mežaļaudīm. Visi mežaļau­dis bija ar ogļu melniem matiem, un pat viņa — ar savām tumša­jām, garajām cirtām — nekādi nebija sajaucama ar mežameiteni, par Rutu un Arvilu nemaz nerunājot…

—    Pag, vai tikai tu neesi no tiem Zemes bērniem? — zēns vaicāja, ar interesi aplūkodams Moniku. Viņa pamāja ar galvu. Taču nekādi citi jautājumi par "Zemes bērniem" nesekoja. — Vai pie jums visi suņi ir tādi? — jautāja zēns, atkal palūkodamies uz 13enu.

Monika paskaidroja, ka visi suņi nav vienādi un ka diez vai ari starp Zemes suņiem atrastos vēl otrs tikpat skaists ka Bens.

—   Tu patiešām negribi man viņu pārdot? Došu četras sud­raba monētas!

Monika vēlreiz atkārtoja, ka suni nepārdos ne par kādu naudu, un zēns vīlies pamāja ar galvu. — Nu, tad jau neko… Kā tev patīk gadatirgus?

—   Labi, — atteica Monika.

—   Nu, tad labi… Man tagad jāiet. Starp citu, mani sauc Tinu.

—   Monika, — teica Monika un, kad zēns bija iejucis pūlī, devās meklet Rutu un pārējos. Bet viņus nekur nemanīja. Likās, ka pūlis kļūst arvien biezāks, un Monika bezmērķīgi klaiņoja šurpu turpu, uzmanīgi lūkodamās uz visām pusēm, līdz viņai sāka mesties raibs gar acīm. Visbeidzot viņa nosprieda nedaudz atpūsties no trakas burzmas un, izlīdusi no pūļa, nostājās maliņa pie kāda tukša aploka.

Piepeši viņai aiz muguras atskanēja troksnis, un Monika pa­griezās.

Slapstīdamies gar budu sienām un teltīm, uz atrakciju lau­kuma pusi devās tas pats tumši pelēkaja meteli tērptais stāvs, ko viņi pirmīt bija redzējuši iznākam no mazās telts. Monika mēģi­nāja saskatit viņa seju, bet tas nebija iespējams, jo dīvainis skrēja zemu nokārtu galvu un mēteļa kapuce pilnībā aizsedza seju. Mu­gurā viņam tagad bija uzsieta tāda ka pauna, bet acīmredzot tas nebija nekas smags, jo viņš rikšoja visai ātra tempā. Piepeši viņam kaut kas izkrita, un Monika iesaucās: — Ei, pagaidiet!

Taču, izdzirdējis šo saucienu, pelēkais mētelis saka skriet vel ātrāk. Monika metās viņam pakaļ un, pacēlusi nokritušo papīra vīkšķi, vēlreiz uzsauca: — Stāviet, jūs kaut ko pazaudējāt!

Tagad skrējējs jau joņoja klupdams krizdams, un Monika skrēja viņam nopakaļ, visu laiku saukdama, lai viņš apstātos. Bens neatpalika ne par soli, un tā viņi sasniedza atrakciju lau­kumu. Tur pelekais metelis ieskrēja pūlī un pazuda, bet Monika palika apjukusi stāvam ar papīra vīkšķi rokā.

—   Ko nu lai mēs darām? — viņa vaicāja Benam, kurš uzmun­drinoši pavēcināja asti, bet nekā citādi palīdzēt nevarēja.

Tajā mirklī kads iezvēla Monikai pa plecu, un viņa salēcās.

—   Kur tu biji pazudusi? — jautaja Arvils, bet Bens saka lunci­nāt asti vēl priecīgāk. Nez no kurienes uzradās ari Ruta un Ērla, katra nesdama pa diezgan lielam saldumu maisam.

—   Par aunu labi samaksāja, — noteica Ērla, pavēcinādama saldumu maisu. — Ņem, ko vien vēlies, — viņa sacīja, pastiep­dama saldumus Monikai, — bet es tavā vietā ņemtu uzreiz tās zaļas, iegarenās. Tās ir vislabākās…

—   Paklausieties, kas te nupat notika, — mulsi sacīja Monika un izstāstīja par dīvaino skrējēju pelēka ja mētelī.

—  Tātad tu neredzēji, kas tas bija? — vaicāja Ruta.

—   Nē, es taču teicu, ka viņam sejai priekšā bija kapuce, — at­teica Monika. — Un kā lai es viņu tagad atrodu?

Arvils naski grauza ledenes citu pēc citas un pilnu muti mur­mināja: — Laikam jau viņam ta nomestā manta nav vajadzīga, ja jau viņš tā muka, kad tu mēģināji to atdot…

—   Zināt, mēs taču varam aiziet uz viņa telti, — iedomājās Ruta, un viņi tā arī darīja. Bet, kad viņi bija nonākuši līdz zīlēša­nas teltij un palūkojās apkārt pēc otras — mazākās telts —, tās nekur vairs nemanīja.

—   Nu tā, viņš ir prom. — Monika noplātīja rokas. — Droši vien tā pauna viņam uz muguras bus bijusi telts. Un ko nu?

—   Neko, — attrauca Arvils un paraustīja plecus. — Ko tu uz­traucies, tas droši vien ir kaut kads parasts papīra gabals, un viņš to vienkārši izmeta. Viņš laikam iedomājās, ka tu nodosi viņu policijai par meža piesārņošanu, un tāpēc tā aizlaidās…

Monika iebāza roku bikšu kabatā, kur viņa skrienot bija pa­celto papīra vīkšķi iebāzusi, un izvilka to.

—   Nu, ko es teicu! — iesaucas Arvils. — Parasts pa… — Bet viņš aprāvas pusvārdā, jo tajā mirkli Monika bija patinusi papīru vaļā, un viņi ieraudzīja, ka starp papīriem iezaigojas diezgan paliels dimants.

—   Oooh, — noelsas Ruta. — Doma, tas ir dimantu Ciltstēvs?

—   Kāds dimantu Ciltstēvs, — nicīgi noteica Arvils. — Vai tad tu neatceries — dimantu Ciltstēvs ir apaļš!

Monika atkal ietina dimantu papīra un iebāza to atpakaļ ka­batā.

—   Mums viņš ir jāatrod, — viņa stivi noteica. — Es nevaru glabāt pie sevis svešus dimantus.