Bet Ērla drūmi kratīja galvu. — Tagad mēs viņu vairs neatradīsim, viņš ir iejucis puli un droši vien jau ir gabalā. Nezinu, man liekas, jums vajadzētu iet mājās un izstāstīt visu Mežsargam, varbūt viņš zinās, ko iesākt.
— Labi, tā arī darīsim, — piekrita Monika. — Ejam!
— Ko — jau? — sašuta Arvils. — Es vel tā īsti neapskatīju akrobātus!
— Es nevaru staigāt apkārt ar tādu dimantu kabatā… — šņaca Monika. — Kurš turklāt nav manējais. Ko cilvēki nodomās, ja to uzzinās? Domas, ka esmu to nozagusi!
— Neviens neko nedomās, ja tas būs tev kabatā un tu turēsi muti ciet, — pamācīja Arvils, bet Monika uz viņu paskatījās ta, ka viņš tūdaļ apklusa.
— Ejam, ejam, — skubināja arī Ruta, un visi steidzīgi devās uz izeju.
— Viens puika, viņu laikam sauca par Tinu, gribēja nopirkt Benu, — iesmiedamās sacīja Monika, kad viņi jau bija ara no gadatirgus burzmas un devās cauri Mežam uz mājām. Bens, izdzirdējis pieminam savu vārdu, jautājoši palūkojās augšup uz Moniku un pavēcināja asti.
— Tinu gribēja nopirkt Benu? — iesmējās ari Ērla. — Nevaru iedomāties, kur viņš varētu atrast vietu vēl sunim. Viņam taču māja jau ir piebāzta visvisādiem zvēriem, — viņa pavīpsnāja.
— Tu viņu pazīsti? — vaicāja Monika.
— Tinu? Ak, viņu pazīst visi, — attrauca Ērla. — Man liekas, viņš dienas grib būt mežsargs, viņš to vien dara, kā noņemas ar visiem tiem zvēriem un krūmiem. Mēs ar viņu skolā mācāmies viena grupā, — Ērla vēl piebilda.
Kad viņi pārnāca mājās, gaisā jau virmoja omletes smarža, bet Meža Veča pagalmā noņēmās ar savas jaunās vistiņas iemiti- nāšanu. Šķiet, vecajām vistām nepavisam negribējās dalīt jau tā pašauro mītni ar vēl kādu jaunpienācēju, un viņas pikti kladzināja. Mazā, melnā vistiņa sarāvusies tupēja klūgu groziņa un arīdzan neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pievienoties savām sugas māsām.
— Nāc nu, mīlulīt, — maigā balstiņā aicināja Meža Veča un tūlīt pat uzbrēca savām baltajām vistām: — Knābjus ciet vai ari es jus visas izcepšu! — taču vistām šāds drauds acīm redzami nelikās pārlieku ticams, jo klukstēšana nepierima ne par matu.
— Ak tu neraža! — šķendējās Meža Veča. — Tā vien rādās, ka man bus jātaisa šai mazulītei atsevišķa mītne, iekams tās negantnieces nebūs ar viņu daudzmaz apradušas, — un viņa atkal ņēmās pielabināt melno vistiņu, kura ar bailīgu dzeltenu aci glūnēja pāri groza malai uz kladzinošo vistu baru.
— Paklau, ienāc uz mirklīti iekšā, man jums ar Mežsargu kaut kas jāpastāsta, — Monika sacīja Meža Večai, un tā devās līdzi pārējiem.
Mežsargs stāvēja pie plīts un gatavoja kaut ko, kas acīmredzot bija pūpēžveidīgo omlete. Ruta, Monika un Arvils pārmija riebuma pilnus skatienus, bet Ērla kāru aci lūkojās uz pannu, no kuras nāca skaļa čurkstēšana un gaisā cēlās smaržīgi garaiņi.
Kad Monika bija pastāstījusi par savādo atradumu gadatirgū un Meža Veča ar Mežsargu bija kārtīgi to nopētījuši, iestājās mulss klusums.
— Nebiju gan dzirdējusi, — beidzot ieteicās Meža Veča, — ka ļaudis skraidītu apkārt pa gadatirgu ar dimantiem kabata… Ka jūs domājat, vai viņš to bija nesis pārdot? Vai varbūt ieķīlāt?
— Vienalga, ko viņš ar to bija gribējis darīt, mums tas jānogādā viņam atpakaļ, — secina ja Mežsargs. — Tikai kā to izdarīt…?
— Es zinu! — piepeši iesaucās Ērla. — Mums jāsalīmē paziņojumi un jāieliek arī kāds sludinājums "Meža Vēstnesī"! Kaut kas tāds kā — cilvēku pelekajā mētelī, kurš gadatirgu kaut ko pazaudēja, lūdzam vērsties pie Mežsarga…
— Jā, tas nebūtu grūti izdarāms, — nosprieda Mežsargs. — Es ielikšu to sludinājumu avīzē, ja jūs apņematies uzrakstīt paziņojumus.
Tagad, kad bija izlemts, ko darīt ar dimantu, visi būtu varējuši ķerties pie pusdienām. Diemžēl, zināmu apstākļu dēļ šodien pusdienoja tikai Meža Veča, Mežsargs un Ērla. Turpretim Monika, Arvils un Ruta paziņoja, ka viņi tādas izcelsmes omleti ēst nevarot, un, paņēmuši sviestmaizes, pazuda lejā, lai nebūtu jāošņā omletes smaka, kas likās izplatījusies pa visu mājas augšstāvu.
gri nākamajā rītā Mežsargs aizgāja uz Klabiķu ciemu ielikt avīzē sludinājumu par atradumu, bet līdz brokastīm jau bija atpakaļ. Pie brokastu galda viņš paziņoja, ka arā esot brīnišķīgs laiks — īsti piemērots braucienam ar laivu. Visi, ieskaitot Ralfu, kurš jau bija daudzmaz atkopies no saules dūriena, šo ziņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu. Brokastis tika pabeigtas lielā steigā, un visi steigšus aizmetās salikt somās, ko nu kurais uzskatīja par vajadzīgu līdzņemšanai. Meža Veča nolēma savest kārtībā karieti.
— Līdz ezeram ir labs gabals, — viņa sacīja. — Un, ja mums vēl jāņem līdzi laiva, labāk izmantot tādu drošu braucamrīku kā mana kariete. — Viņa palēkdamās izbrāzās ārā un aizskrēja uz šķūni, kas kalpoja par garāžu karietei.
Ruta, Monika, Ralfs un Arvils lejā kravāja somas. Neko daudz jau līdzi ņemt nevajadzēja, tikai kādu siltāku džemperi un vel šo to. Ralfam noteikti vajadzēja līdzi grāmatu par Kalifornijas zelta meklētājiem, ko viņš tobrīd lasīja, bet Arvils savā somā iemeta arī peldbikses.