Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Palīdziet man apgriezt viņu otrādi, — Ērla izgrūda starp elpas vilcieniem, un Monika, Ruta un Arvils pārmija samulsušus skatienus. Taču tad viņi saprata, ko Ērla no viņiem vēlas, un visi kopā metās griezt aunu riņķī. Kopīgiem spēkiem tas arī izdevās, un tagad situācija bija vēl muļķīgāka nekā pirmīt. Auns turpināja nesteidzīgā gaitā kāpties atpakaļ, ar to atšķirību, ka tagad viņš kāpās pareizajā virzienā. Bērni, mezdami uz aunu naidīgus ska­tienus, gāja viņam blakus. Drīz vien viņiem garām pagāja meža- ļaudis, ko viņi vēl tikko bija apdzinuši. Protams, pat garām pagā­juši, ļaudis turpinaja mest atpakaļ uzjautrinātus skatienus, un varēja skaidri dzirdēt, kā viņi ķiķina.

Pēc kāda laika varēja noprast, ka viņi tuvojas gadatirgus vie­tai. Gabaliņu uz priekšu starp divām kļavam bija uzsliets kaut kas līdzīgs arkai, kas, tuvāk pienākot, izrādījās savita no kārklu za­riem. Arka veidoja uzrakstu "Gadatirgus", un ap to drūzmējās bariem ļaužu. Auns, sadzirdējis troksni, kas nāca no tirgus puses, ziņkārīgi pagrieza galvu un, ieraudzījis raibo ļaužu jūkli, pār­steigts apstājās un pat apgriezās.

Ērla, izmantodama auna apjukumu, enerģiski rāva viņu uz priekšu, un auns bija tik samulsis, ka paklausīgi tipināja viņai nopakaļ.

Izspraukušies cauri ļaužu, dzīvnieku, putnu un dažneda­žādu grozu un saiņu jūklim, bērni, auns un Bens nonāca otrpus arkai. Tur visi jau bija gatavi gadatirgus atklāšanai. Visās malās vīdēja nelieli, tikko uzslieti aploki, mazītiņas teltis vai vienkārši dēļu galdi. Visur blēja, klukstēja, pļāpāja, smējās un sakliedzās — vārdu sakot, valdīja neaprakstāms ļembasts. Kāda pasprucis cūcēns pašāvās garām Monikai, tik tikko nenogāzdams viņu no kājām, un tam pakaļ, skaļi kliegdams un rokas vicinādams, aizjoņoja jauns mežaļaužu puisis. Uz gariem galdiem rindojās māla trauki un pīti grozi, un aiz viena galda Ērla pamanīja savu māti.

—   Mammu, — sauca Ērla, — mēs arī esam klat!

Vilkdama līdzi aunu, kas jau sāka pārdomāt, vai tomēr ne­būtu labāk griezties atpakaļ, Ērla devās turp. Slaidā sieviete ar garajiem, piķa melnajiem matiem, kā jau visiem mežaļaudim, stā­vēja aiz galda un kartoja smalkas, gaišzilas krūzītes, kad viņa pama­nīja Hrlu. Acumirklī viņas sejā parādījās šausmu izteiksme, viņa apskrēja galdam apkārt un metās pie meitas.

—   Nē, ne, tikai ne šeit! Ved viņu kaut kur citur!

Auns apstājās un ar mazajām ačelēm pikti vērās uz Ērlas māti. Arī Ērla apstājās.

—    Kur tad lai es viņu vedu? — Ērla jautāja, paraudzīdamās visapkārt. — Te taču nav nevienas brīvas vietiņas, un man vajag viņu kaut kur piesiet.

—   Tu nevari viņu siet šeit, — Ērlas māte steigšus sacīja, ner­vozi palūkodamās uz aunu. — Tu taču zini, kāds viņš ir — viņš saplēsis visus traukus un sabadīs pircējus.

Auns protestēdams teica — bēēē… — , bet neviens uz viņu pat nepaskatījās.

—   Tēvs ir sameklējis tev vienu vietiņu pie steliņģiem, — Ērlas māte sacīja. — Tu zini, kur tas ir — pa galveno eju uz priekšu un tad jāpagriežas pa labi ap vistu stūri.

—   Nu, labi, — noteica Ērla, atkal sagrābdama aunu aiz kakla siksnas. — lijām meklēt to auna vietu. Lai tev veicas! — viņa vel uzsauca mātei. — Tiksimies vēlāk pie sulu galda!

Viņi devās atkal tālāk, aunam metot ziņkārīgus skatienus uz visām pusēm. Nogriezušies ap "vistu stūri", kur dučiem būru stāvēja sakrauti cits uz cita, bērni ieraudzīja kļavu, pie kuras karā­jās uzraksts "Rezervēts". Ērla sāka skatīties uz visām pusēm un beidzot pamanīja savu tēvu, kurš sarunājās ar zirgu puisi.

—   Ei, tēt! — uzsauca Ērla un, kad tēvs pagriezās, jautājoši norādīja uz koka pusi. Tēvs tikai pamāja ar galvu un atkal iegrima sarunā, bet Ērla izvilka no kabatas auklu.

—   Stāvi nu mierīgs, — viņa piekodināja aunam un noliecās, lai viņu piesietu. Auns trulu izteiksmi blenza uz vistu būriem un ļāva Ērlai to darīt. — Tā, tas nu ir paveikts, — Ērla atviegloti sacīja, kad auns bija drošībā.

—   Ko mēs tagad darīsim? — vaicāja Arvils.

—   Es palikšu pie auna, — teica Ērla, — kamēr kāds viņu no­pirks. Domāju, ka tas notiks diezgan atri. Pēc tam mēs varētu aiz­iet uz atrakciju laukumu un nopirkt pa kādam saldējumam.

—   Desmitos mums pie vārtiem jāsatiek Meža Veča, — sacīja Monika. — Cik tagad ir pulkstenis?

Ruta paskatījās pulksteni. — Desmit pāri deviņiem. Mums ir daudz laika, ejam pastaigāt.

—   Tiekamies tepat ap pusvienpadsmitiem, — viņiem nopa­kaļ vēl uzsauca Ērla.

Monika, Ruta, Arvils un Bens devās izlūkot, kas labs apska­tāms gadatirgū. Ļaužu visapkārt bija ka biezs, un reizēm bija ja- spraucas cauri pūlim, lai tiktu uz priekšu. Benam tas ne sevišķi patika, un viņš turējās, cieši piespiedies pie Monikas labas kājas. Visapkārt valdīja briesmīgs troksnis — tirgošanās gāja vaļā pilnā sparā. Arvils tik tikko izvairijas no kādas mežavecenes, kas par varītēm gribēja, lai zēns nopirktu viņas "cūkādas jostu, par kuru labakas visā Mežā neatrast"…

Pēc brītiņa viņi iznaca nelielā laukumā, kuram visapkārt bija uzceltas sīkas pagaidu būdiņas, bet pašā vidū slējās gara kārts.