Monika un Dimantu Ciltstēvs

Pēc neilga laika parādījās pirmās ciema mājas, bet no ciema puses rindām vien brauca ārā rati un naski soļoja mežaļaužu pulciņi. Daudzi dzina sev pa priekšu lielākus vai mazākus kazu bariņus, daži stiepa grozus ar dažnedažādiem putniem, vēl citi veda saitītē piesietu vienu vienīgu aitiņu.

Kad viņi nonāca pie Ērlas mājas, tur neviena nemanīja. Ērlas māja bija plaša zaru būda, kas diezgan veikli bija iebūvēta starp apkārt augošajiem kārkliem. Kā Ērla bija paskaidrojusi agrāk, tas pasargā no klaiņojošajiem krūmiem, jo tie nemīlot iesakņoties tur, kur kaut kas jau aug. Turpreti, ja būdu uzceļ klajā laukā, nekad nevari būt drošs, ka kādu rītu durvis nebūs aizsprostojuši pa nakti saskrējuši kazenāji.

Ruta pieklauvēja pie durvīm, bet, kad neviens neatsaucās, pavēra tās un palūkojās iekšā.

—   Neviena nav, — viņa noteica, paraustījusi plecus.

—  Kur viņa ir? Nevar taču būt, ka viņa mūs nav sagaidījusi, — brīnījās Monika, bet tad no būdas aizmugures atskanēja troksnis un stīvēšanās. Kāds kaut ko pieglaimīgā balsī runāja, tad nobrak­šķēja krūmi, atskanēja tāds kā blējiens, un kads pikti iekliedzās: — Kaut tevi aluķēms ievilktu savā alā!

—   Ērla! — iesaucās Ruta un aizmetās aiz mājas. Monika ar Arvilu jau gatavojās viņai sekot, kad Ruta atkal parādījās ap stūri. Viņai bija smaids līdz ausim, un viņa tikko valdījās, lai nesāktu skaļi smieties. Monika ar Arvilu saskatījās un arī gāja skatīties, kas tur īsti notiek.

šķūņa durvis stāvēja līdz galam vaļā, un tajās, visas četras kājas plati iepletis, stāvēja mazītiņš, bet ārkārtīgi sabozies auns. Galvu ar lielajiem, kā gliemežvāki sarullētajiem ragiem viņš bija nodūris un likās pilnībā gatavs jebkurai cīņai. Cīņa patlaban tur gāja vaļā pilnā sparā. Ērla, no piepūles piesarkusi, vilka aunu aiz ragiem, bet viņai neizdevās to izkustināt ne par sprīdi. Bens, nesa­prazdams, kuram īsti tiek uzbrukts, ierūcās.

Piepeši auns izgrūda spītīgu — bēēē… — tik drūmā balsī, ka Monikai, Rutai un Arvilam uznāca nevaldāmu smieklu lekme. Viņi smējās un smējās, nespēdami beigt, bet Ērla tikai uzmeta viņiem piktu skatienu un turpināja stīvēties ar aunu.

Ragainis nedaudz samulsa no tik negaidīta skatītāju pieplū­duma un laikam šī apmulsuma iespaidā paspēra pāris solīšus uz priekšu. Ērla viņu nogrāba aiz siksnas, kas aunam bija apsieta ap resno, sprogaino kaklu, un rāva viņu uz priekšu. Auns, neuzticīgi glūnēdams uz sanākušo publiku, patipināja vel uz priekšu, un Ērla mitējās viņu raut. Caur sarauktām uzacīm viņa dusmīgi blenza uz aunu, un tas tikpat dusmīgi blenza pretī. Viņi atgādi­nāja divus cīkstoņus, kuri nekādi nespēj viens otru uzvarēt, bet neviens negrib arī piekāpties.

Monika noslaucīja no vaigiem asaras un, vēl arvien ķiķinā­dama, vaicāja: — Kas tev tas tāds, un kurp tu viņu velc?

—   Tas dumjais dzīvnieks ir mans sprogvilnas auns, — pa­skaidroja Ērla, uz ko auns atbildēja ar vēl vienu — bēēē… — Un man viņš jādabū uz gadatirgu, vai tur plīst, vai lust.

—    Vieglāk tev būtu gadatirgu dabūt uz šejieni, — sprieda Arvils.

—   Bēēē… — teica auns un atkal nodūra galvu. Ērla blenza lejup uz viņu ar neizsakama nicinājuma izteiksmi sejā.

—     Kāpēc tu gribi dabūt viņu uz gadatirgu? — vaicāja Monika. — Vai tu taisies viņu pārdot?

—   Neviens taču tādu nepirks. Ja nu vienigi kāds, kuram va­jag, ar ko brīvajā laikā stīvēties, — teica Arvils.

—    Pirks gan, — attrauca Ērla un atkal parāva aunu aiz sik­snas. Auns noteica — bēēē… — un dusmīgi pakratīja galvu. —Ja man izdosies aizdabūt viņu līdz gadatirgum, viņu nopirks viens divi. Sprogvilnas auni vienmēr visiem ir vajadzīgi.

Auns tikmēr bija izlēmis, ka labprāt dotos paskatīties, kas notiek plašajā pasaulē, un ar joni metās uz priekšu. Ērla, kas vēl arvien turējās pie viņa siksnas, tik tikko nepaklupa un aizdrāzās aunam līdzi. Monika, Ruta un Arvils centās neatpalikt, bet Bens, jautri riedams, lēkšoja visiem nopakaļ. Auns pajoņoja garām mājai, izskrēja uz ceļa, un metās pa to prom.

—     Paldies Dievam, viņš skrien pareizajā virzienā! — aizelsusies izgrūda Ērla. Auns skrēja kā uzvarētājs, galvu braši pacēlis un ar nagiem saceldams veselu putekļu mākoni. Kad viņi bija apdzi- nuši vairākus mežaļaužu pulciņus, kas visi pārsteigti nolūkojās viņiem pakaļ, auns nolēma mainīt taktiku. Viņš apstājās un sāka kāpties atpakaļ.

—   Nu, nē! — iesaucās lirla un nogrāba aunu stingrāk. Bet auns, kaut ari neliels augumā, bija diezgan spēcīgs, un Ērlas cen­tieni viņu apturēt neko nepanāca.