Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Paskat, šokolāde! — iesaucās Arvils un metās pie vienas no būdiņām.

Patiešām, uz letes stāvēja vesela rinda ar stikla burkām, līdz malām pilnām ar dažnedažādiem saldumiem. Tur bija sīkas apa­ļas ledenes visraibākajās krāsās, lielas, sarkanas bumbas, kas acīm­redzot ari bija konfektes, un tur bija ari Arvila pamanīta šokolāde.

—  Ko bērņukiņi vēlas? — jautāja večiņa, kas piepeši uzradās aiz letes, iznirusi no patumšās būdas. — Vai kādu zemeņu lede- nlti vai varbūt pūpēžveidigo olu konfektes?

Monika un Ruta saviebās, bet Arvils ar interesi nopētīja ma­zās, apaļās, baltās lodītes. — Vai tās patiešām ir pūpēžveidigo olas? — viņš izbrīnīts vaicāja.

—  Mīļais bērns, vai tad tev vecāki nekad nav nopirkuši ne­vienu konfektīti? — večiņa neviltotā sašutumā iesaucās. — Protams, ka tās nav īstas olas! Tas ir vistīrākais vistas olu baltums, sa­putots ar cukuru un saldo krējumu! Tāds gardums!

Arvils sāka grābāties pa kabatām, bet visa nauda, ko Meža Veča viņiem bija iedevusi, glabājās pie Rutas. Viņa tad arī nopirka katram pa divām — pūpežveidīgo olām —, un, sabāzuši konfek­tes aiz vaigiem, visi devās tālāk.

Pāris būdiņu priekšā iesildījās akrobāti un daži ugunsspļā- vēji, bet skatītāju viņiem vēl bija maz, jo vairākums ļaužu bija iepirkšanās drudža pašā karstumā. Blakus pantomīmas būdai stāvēja neliela telts ar uzrakstu "Zīlēšana ar kārtīm", bet gabaliņu tālāk bija uzslieta vēl viena mazāka telts, un tai nebija neviena uzraksta. Tur nemanīja ari neviena paša cilvēka, un bērni no­sprieda, ka ari šī telts acīmredzot pieder pie "zīlēšanas salona".

Te piepeši no šķietami tukšās telts iznira mazs, sakumpis stāvs, tērpies garā, peleki melnā mētelī, un nozuda ap stūri, iejuk- dams pūlī. Tas notika tik pēkšņi, ka Monika pat sarāvās aiz izbija.

—   Kas tas bija? — viņa izsaucās.

Arī Ruta ar Arvilu apmulsuši skatījās uz vietu, kur bija pazu­dis savādnieks, bet tur vairs manīja tikai parastus mežaļaudis, kas skaļi kaulējās par preci.

—   Tas bija kaut kas mazs un jocīgs, — noteica Arvils. — Pēc kāda no mežaļaudīm neizskatījās.

—   Nē, mežaļaudis nav tik maziņi, — piekrita ari Ruta.

—  Pec auguma un līkās muguras spriežot, tas varēja but alu­ķēms, — prātoja Monika. — Bet ko gan aluķēms darītu gadatirgū? Es te līdz šim nemanīju nevienu pašu aluķēmu…

—   Kur nu! — iesaucās Ruta. — Mežaļaudis taču baidas no viņiem kā no pašiem velniem. Pietiktu te parādīties kādam aluķē- mam, kad mežaļaudis pajuktu uz visām pusēm un ar gadatirgu būtu cauri.

—  Ejam palūrēt, kas viņam tajā telti? — ierosināja Monika, palūkodamās uz mazās telts pusi. Likās, ka tur neviena nav, bet — ta viņiem bija licies arī pirmīt.

—  Nu, ne, paldies, — nosprauslājās Ruta. — Man nav ne ma­zākās vēlēšanās līst svešās teltis, kurās lodā kaut kādi nezināmi radījumi…

—  Ka ne — ne, — Monika paraustīja plecus un devās pakaļ Rutai ar Arvilu, kas jau atkal bija sākuši iet uz lielākās drūzmas pusi.

Viņi bija nonākuši pie aitu aplokiem, kad Ruta paraustīja Moniku aiz rokas.

—  Paskaties pa kreisi, — viņa skaļi čukstēja, un Monika tā arī darīja.

—  Tā taču Ria! — plati ieplestām acim iesaucās Arvils. — Un — ak debestiņ — kas viņai ta par drausmīgu cūku?! — Šis viņa sauciens bija bijis tik skaļš, ka Ria — tā patiešām bija viņa — pa­griezās un pamanīja Rutu, Moniku un Arvilu. Viņa nosarka koši sarkana un atkal žigli aizgriezas. Pie saites viņa turēja dzīvnieku, ko Arvils bija nosaucis par "drausmīgo cūku".

Šķiet, tā patiesi varēja būt cuka, kaut gan droši to apgalvot nevarēja, jo dzīvnieks likās pārlieku spalvains un par daudz svīt­rains. Priekšgals dzīvniekam bija gaiši pelēks, tad sekoja paplata tumšāka josla, bet dibengals atkal bija gaišs. Taču tad dzīvnieks izdvesa skaļu rukšķienu, un nu gan kļuva nepārprotami skaidrs, ka tā patiesi ir cūka.

Ruta iegudzinājās un pagājās tuvāk. Cūka uz to reaģēja, ap­metoties riņķi un noklabinot zobus, bet Ruta atkal atkāpās pienā­cīgā attālumā. Ria kaut ko dusmīgi šņāca uz cūku, bet tā likās diezgan sakaitinata, jo turpināja svaidīties uz visām pusēm un klabinat zobus.

—  Tas taču ir vel ļaunāk par Ērlas aunu, — čukstēja Arvils, tramīgi uzlukodams nikno cūku. — Kā viņa varēja izaudzēt kaut ko tādu?

Monika un Ruta neko neatbildēja, tikai stāvēja un uzjautrinā­tas vēroja savādo ainu. Bens ņurdēja, bet cūka kļuva aizvien niknāka un niknāka. Nu jau tā mēģināja iekampt kādam nejau­šam garāmgājējam, kurš pēc šī starpgadījuma pielika soli, mez­dams atpakaļ nervozus skatienus.

—    Nu, ko jūs stāvat un blenžat? — piepeši Ria uzšņāca. — Neka labāka jums nav ko darīt?

—   Kā nu ne, — attrauca Ruta. — Bet arī šis nav tas sliktākais veids, kā pavadīt laiku. Visai uzjautrinoši, vai zini… Starp citu, ja tu meklē cirka telti, tā ir taisni uz priekšu, netālu no saldumu būdas… — viņa ieķiķinājās un devās prom. Monika un Arvils viņai sekoja, atstādami Riu aiz niknuma šņācam.

—  Cik pulkstenis? — piepeši atjēdzās Monika. Ruta paska­tījās pulkstenī un konstatēja, ka ir jau desmit, un visi cauri bur­zmai drudžaini metas uz vārtu pusi, kur viņiem bija sarunata tikšanās ar Meža Veču.