Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Ahā! — iesaucās Meža Veča.

—   Un tad, — Tito turpināja, — mums būtu vajadzējis ievili­nāt jūs viņu mītnēs, izliekoties, ka rādām ceļu uz lielo zaļi. Un tad viņi jūs sagūstītu.

Viņš apklusa.

—   Klausieties, — piepeši ierunājās Ralfs. — Mums ir atliku­šas piecpadsmit minūtes.

Visi satrūkās. Tito stāsts bija licis viņiem pilnīgi aizmirst di­mantu Ciltstēvu… Monikai radās aizdomas, vai tikai Tito nav to sacerējis tieši šādam nolūkam, un laikam arī citiem tas ienāca prātā, jo Meža Veča sāka sačukstēties ar Mežsargu un aluķēmu Vecais aizdomīgi pablenza uz Tito. Bet tagad nebija laika to no­skaidrot. Bija pienācis pēdējais laiks kaut ko darīt.

—    Dzeltenā gaisma… — murmināja Monika. — Dzeltenā gaisma… Ka lai mēs tiekam pie dzeltenās gaismas….?

Un tad viņi izdzirdēja troksni. Visu laiku apkārt bija valdījis pilnīgs klusums. Laiku pa laikam tikai krūmi pavēcina ja zarus vai kāds lietus piliens atraisījās no lapas un noplakšķēja zemē, bet citādi viss bija mierigi.

Tagad ārā bija dzirdamas tādas skaņas, it kā tuvotos vesels bars ļaužu.

—   Dofori, — šausmās nočukstēja Monika un Ralfs vienbal­sīgi, un pārējie saprata, ka viņiem taisnība. Iespējams, ka viņi bija sekojuši karietes atstātajām sliedēm slapjajā zemē un tādējādi viņus atraduši, bet tā vai citādi — viņi bija klāt.

—  Ak vai, ak vai, — vaimanāja Meža Veča. — Ko lai mēs iesā­kam, ko lai iesākam…

Sāka brakšķēt krūmi, un tas varēja nozīmēt tikai vienu — do­fori ir atraduši arī viņu paslēptuvi. Un tad no krūmiem atskanēja Orles balss: — Dofori ir klāt! Atdodiet dimantu Ciltstēvu labprātīgi, un nevienam nekas ļauns nenotiks!

—   Neticiet viņam, — čukstēja Tito. — Viņš dabūs dimantu Ciltstēvu un tad ar mums izrēķināsies!

—   Mēģināšu viņus aizkavēt, — sacija aluķēmu Vecais. — Bet vispirms… — Un viņš uzrāva augšā pūpēžveidīgo un nomur­mināja jau vairākkart dzirdētās skaņas.

Pūpēžveidīgais Krindons acumirklī atguva savu aluķēma izskatu, bet šoreiz neviens pārvērtībai pat nepievērsa uzmanibu. Abi aluķēmi nostājās ar skatu pret krūmiem un sastinguši kon­centrēja uzmanību uz tuvojošamies doforiem.

—   Dzeltenā gaisma… — murmināja Monika. — Varbūt lam­piņas… Dzeltenas spuldzītes… Bet mums ir tikai violetās karietes gaismas! — viņa bezcerīgi iesaucās.

Tad Arvils piepeši pieleca kājās un metās vandīties pa somam. Pusi satura izgāzis zemē, viņš uzvaroši izvilka no Monikas somas apakšas Ērlas dotos lukturus, ko Ralfs ar Moniku bija ņēmuši līdzi nakts braucienā uz Atskaņu dīķi.

Arvils paķēra vienu lukturi un ieslēdza to. Acumirkli lukturis iemirdzējās rāmi dzeltenā gaismā, un visi novērsa acis no krū­miem, uz kuriem bija blenzuši, gaidot kuru katru mirkli parādā­mies doforus, un paraudzījās uz lukturi.

—   Ir! — iesaucās Meža Veča. — Monika, saki taču kaut ko tam kringam! — Vēl viņa pasniedzās un izslēdza karietes violetās lampiņas, lai tās netraucētu dimantu Ciltstēvam satikt lukturu dzelteno blāzmu.

Monika steigšus pavēstīja kringam, ka viņi ir dabūjuši dzel­teno gaismu, un krings pastiepa plaukstu pret lukturi. Vienā mirklī viņam saujā iemirdzējās zeltaina oliņa, kas staroja tā, ka visa tumsa šķita pagaistam, bet gan krūmi, gan dzīvās būtnes ieti­nās gaisīgā, dzintarainā plīvurā.

Bet tobrīd notika vēl kaut kas. Pašķirās krūmu zari, un parā­dījās dofori. Un ne jau divi vai trīs… Šķita, ka to ir vismaz simts un ka tie ir ielenkuši viņus no visām pusēm. Visriņķi apkart no krū­miem līda ārā tumsnēji, salikuši stāvi un ieslēdza viņus ciešā apli.

—  Ak, dariet taču kaut ko! — izmisīgi iesaucās Meža Veča, vērsdamās pie aluķēmiem, bet tieši taja bridi viņi nokrita zemē un palika sastinguši guļam.

"Tās ir beigas," nodomaja Monika, vērodama, kā dofori ielenc viņus aizvien ciešāk un ciešāk.

Un tad notika kaut kas savāds.

Dimantu Ciltstēvs piepeši izgaisa. Zeltaini mirdzošās oliņas kringa plaukstā gluži vienkārši vairs nebija. Šoreiz tas nebija tikai zaudējis krāsu kā pirmīt, jo krings likās pavisam apmulsis un no­liecies sāka grābāties pa zemi.

Tieši tajā mirkli dofori, kas vēl tikko bija bijuši viņiem visap­kārt, pārvērtās dūmos. Tomēr nē, tie nebija dūmi, tie bija pelnu mākoņi. Dzeltenās luktura gaismas apmirdzētas, sīkās pelnu drus­ciņas vēl sekundes daļu pavirmoja gaisā un tad sāka laisties lejup, parklādamas mitros krumu zarus un lapas ar plānu pelnu kar­tiņu. Kāds iekliedzās, bet visi bija tik pārsteigti, ka nesaprata, kas tur kliedz. Atskanēja brakšķošu zaru un dipošu kāju troksnis, kas pamazām attālinājās, un tad iestājās klusums.

Viņi bija palikuši vieni — Monika, Ruta, Arvils, Ralfs, Mež­sargs, Meža Veča, Tito, krings un abi aluķēmi, kas vēl aizvien nekustīgi gulēja zemē. Viss bija mierīgi, un Ērlas dotais lukturis turpināja izstarot rāmo, dzelteno gaismu.

—  Kas notika? — Monika vaicāja, bet viņai atbildēja vienīgi krings.

—   Viss ir beidzies, — viņš sacīja. — Dimantu Ciltstēvs ir nokļuvis savā rašanās vietā Klinšu krāvumos vai kur citur. Droši vien Klinšu krāvumos. Mēs esam savu padarījuši.