Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Tas bija pats doforu vadonis, — nosmīkņāja Tito. — Viņš pats iedeva Orlem savu veco mēteli, kad mēs devāmies jūs aiz­kavēt. Tāpēc jau Orle bija tik šokēts, kad ieraudzīja troglodītu pārvēršamies, — viņš zināja, ja vien Vecais nejauši nesastaps savā ceļā īsto doforu vadoni, ceļš būs brīvs. Dofori bez ierunām pa­kļaujas savam vadonim.

—  Un tomēr viņi šaubijās, pirms atdeva man dimantu Cilts­tēvu, — atgādinaja aluķēmu Vecais.

—  Jā, jo pats doforu vadonis bija devis rīkojumu nekad neat­dot to vienam pašam doforam, pat ja tas būtu viņš pats. Bet viņa autoritāte ir tik liela, ka viņa klātbūtne iespaidoja sargus vairāk nekā kaut kada agrāk dota pavēle.

—  Jā, sevišķi, ja viņus vel nedaudz pabakstija… — piebilda Vecais.

—   Kas būs ar mani? — piepeši iejautājās klusa, bet spiedzīga balss.

Visi paraudzījās uz Krindonu, kurš vēl aizvien sēdēja zemē aluķēma izskatā. Monika vienu brīdi nobrīnījās, vai tiešām viņš grib atkal kļūt par pūpēžveidīgo, bet tad aptvēra, ka viņš noteikti vēlas gluži pretējo.

Aluķēmu Vecais piešķiebtu galvu uz viņu lūkojās un, šķiet, sparīgi domāja. — Nu, labi, — viņš beidzot teica. — Es solīju, ka atlaidīšu tev tos piecus gadus, ja nāksi mums līdzi un palīdzēsi visur, kur būsi nepieciešams. Tu tā ari esi darijis, un es savu solī­jumu izpildīšu. Tikai iegaumē, ka šos piecus gadus es tevi stingri uzmanīšu. Viena nelādzība no tavas puses, un tu atkal atcerēsies, kā tas ir — joņot pa mežu un slēpties no klabiķiem…

Bet Krindons šo brīdinājumu diez vai vairs dzirdēja. Aiz sa­jūsmas viņš bija pielēcis kājās un nepavisam vairs neatgādināja sevi, līksmi lēkādams apkart un griezdamies uz riņķi. Monikai bija aizdomas, ka viņš šo to tomēr aizguvis no savas pūpēžvei- dīgā dzīves…

—  Paldies visiem, — teica krings, un Monika iztulkoja. — Pal­dies ikvienam no jums, jo tikai mēs visi kopā varējām tikt galā.

—   Un kas notiks tagad? — jautāja Ralfs. — Kas būs ar di­mantu Ciltstēvu? Un ko darīs dofori — vai viņi nemēģinās mums atriebties?

Monika pavēstīja Ralfa jautājumu kringam, un viņš atbildēja: — Par doforiem mums vairs nav jāuztraucas. Vienīgais, ko viņiem vajadzēja no dimantu Ciltstēva, bija tā enerģija, lai pavairotu savu domu spēku. Tagad, kad dimantu Ciltstēvs ir prom, viņiem šeit vairs nav ko meklēt, jo viņi zina, ka dimantu Ciltstēvs vairs nav sasniedzams. Tagad tas paliks Klinšu krāvumos pie troglodītiem un gulēs tur kā parasts akmens. Bet dofori dosies prom no Meža un turpinās meklēt kaut ko citu, kas varētu īstenot viņu ieceri. Turklāt tagad viņu ir palicis daudz mazāk — esmu pārliecināts, ka doforu, kas nebija strādājuši ar ogļu pārvēršanu, ir ārkārtīgi maz…

—   Vai dimantu Ciltstēvs kādreiz atkal varēs pārvērst ogles par dimantiem? — vaicāja Arvils.

—   Vismazāk jau nu tev vajadzētu par to interesēties, — pa­vīpsnāja Vecais, skatoties, kā Arvils sūkā savu cietušo pirkstu. — Bet to nezina neviens. Varbūt jā, varbūt ari ne.

—   Un jūs paši? — Monika vaicāja kringam. — Vai ari jūs do­sieties prom?

—   Šonakt pat, — atteica krings un ar ilgām paraudzījās tumši zilajās debesis. Tās bija noskaidrojušās, un tajās mirdzēja zvaig­žņu miljoni. — ja es varētu palūgt Meža Veču, — viņš kautrīgi nokrekšķinājās, — aizvest mani atpakaļ līdz statujām. Baidos, ka pats es neatradīšu ceļu…

—   Bet, protams, kāda runa! — iesaucās Meža Veča, kad Mo­nika bija pavēstījusi viņai kringa lūgumu. — Bet pajauta viņam, — viņa piepeši mulsi pačukstēja, — vai mēs redzēsim, kā viņi aiz­lido?

Acīmredzot Meža Večas interese par mašīnām neaprobežojās ar viņas karieti vien…

Monika pārtulkoja kringam Meža Večas lūgumu, un viņš pie­miedza Meža Večai ar aci. — Jūs mūs redzēsiet, kad brauksiet mājās, — viņš sacīja. — Tas izskatīsies tā, it kā kāds būtu izšāvis gaisā lielu, sarkanu svētku raķeti.

Monika to izstāstīja Meža Večai, un viņa vīlusies nopūtās. Laikam jau krings viņus neaicinās noskatīties pacelšanos…

Visbeidzot Mežsargs noteica, ka sarunāties viņi var arī brau­cot un ka pietiek tupēt šajos slapjajos krūmos, kur visapkārt izkai­sīti doforu pelni. Visi viņam pilnībā piekrita un ieņēma vietas ka­rietē. Violetajām gaismiņām mirgojot un Erlas dotajam lukturim metot dzeltenu gaismas strēli viņiem ceļā, viņi devās atpakaļ uz jūras pusi. Vienu brīdi likās, ka apkārtējos krūmos kaut kas no- čab — tie droši vien bija izdzīvojušie dofori, kas tagad vilkās atpa­kaļ paziņot savam vadonim par pilnīgu sakavi. Taču viņi pat ne­domāja karietei uzbrukt, gluži otrādi, — likās, ka viņi pat negrib, lai tos pamana. Tā kariete mierigi sasniedza jūru, un visi atvadījās no kringa.

Pa to laiku bija pilnīgi satumsis, bet visi gribēja ātrāk tikt no šejienes prom. Tāpēc Meža Veča papildināja karietes tvertni ar kannā līdzi paņemto sulu, un viņi devās garajā mājupceļā. Bērni aizmugurējā sēdekli apsēdas otrādi un ne uz mirkli nenovērsa skatu no debesīm.