Monika un Dimantu Ciltstēvs

Visi uzmeta skatienu kringam, gaidīdami, kas nu notiks ar dimantu Ciltstēvu, bet kringu tā bija pārsteidzis zibens, ka viņš vēl aizvien turēja dimantu Ciltstēvu cieši iežmiegtu saujā.

—  Ak mūžs! — iekliedzās Meža Veča. — Saki taču viņam, lai viņš taisa to plaukstu vaļā!

Bet krings pats atjēdzās un pastiepa dimantu Ciltstēvu pret debesīm. Taču zibens jau bija nozudis. Toties atskanēja tik negants pērkona grāviens, ka uz brīdi padarīja visus kurlus. Pūpēžveidī­gais Krindons bija izplūdis zemē kā galerts un trīcēja, izstiepis pseidopodijas uz visām pusēm, un Monikai likās, ka daudz ne­trūka, lai viņa darītu to pašu…

Tad atkal visus apžilbināja zibens, un šoreiz dimantu Cilts­tēvs to ieraudzīja. Acumirkli tas kļuva balts kā piens un vēl pēc mirkļa sāka mirdzēt kā kvēldiegs. Patiesi, gaisma bija tieši tikpat žilbinoša kā spuldzītes kvēldiegam, un, kad Monika pāris sekunžu bija uz to skatījusies, viņai acu priekšā sāka griezties balti apļi. Ari pārējie, šķiet, bija kļuvuši tikpat akli kā viņa, un vienīgā, kas ne­bija skatījusies uz dimantu Ciltstēvu, bija Ruta.

—   Tur kaut kas kustas… — viņa piepeši sacīja cauri lietus švīkstoņai, bet tad sāka dārdēt pērkons un noslāpēja turpmāko viņas teikto.

—  Ko tu teici? — miegdama acis, lai padzītu uzmācīgos bal­tos apļus, vaicāja Meža Veča. — Kur kas kustas?

—  Tur, uz klints, — sacīja Ruta. — Tur kaut kas notiek, kaut kāds mudžeklis…

—  Ak vai! — iekliedzās aluķēmu Vecais, jau trešo reizi, kopš Monika viņu pazina, zaudēdams pašsavaldīšanos. — Tie ir viņi! Dofori! Mums jāmūk!

Sākās ārprātīgs juceklis. Dimantu Ciltstēvs atkal bija nodzi­sis, un bija iestājusies akla tumsa. Cauri lietum neviens īsti labi nedzirdēja, ko saka otrs, bet tas ari nebija diez cik būtiski, jo visi bija panikā un neko jēdzīgu nepateica. Pa galvu, pa kaklu visi saklupa karietē, un Meža Veča gribēja iedarbināt motoru, bet lie­tus bija izmērcējis vadus, un kariete par viņas pūliņiem nelikās ne zinis. Tikmēr baltie apļi bija sākuši izzust, un nu ari pārējie ierau­dzīja daudzus melnus stāvus, kas vienotā masā virzījās no statu­jām uz meža pusi — aizvien tuvāk un tuvāk…

Beidzot kariete par viņiem apžēlojās, un motors sparīgi ierū­cās. Un tikai tad, kad kariete jau bija izkustējusies no vietas, un, violetajām lampiņām izgaismojot ceļu, aizšāvusies projām, visi atviegloti uzelpoja.

—   Vai dimantu Ciltstēvs ir pie kringa? — vaicāja Mežsargs.

Monika pārliecinājās, ka viņš nav to pazaudējis, un nomieri­nāja arī pārējos. Viņi kratījās cauri mežam, laiku pa laikam gandrīz iestrēgdami kadā dubļu peļķē, bet tomēr bija atstājuši klintis un jūru labu gabalu aiz muguras. Pērkons dārdēja aizvien retāk un klusāk, un pēc kādas pusstundas kļuva gaišāks, itin kā tikko norietejusi saule būtu nolēmusi atkal uzaust.

Bērni, kas sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ik pa laikam pavērās atpakaļ, pārbaudīdami, vai dofori viņiem neseko, bet viss šķita mierīgi. Ruta teica, ka nav redzējusi viņiem nekādus pārvietoša­nās līdzekļus — viņi, šķiet, nāca kājām.

Ralfs palūkojās pulksteni un secināja, ka viņiem palikusi vēl tikai pusstunda laika. Tas nevienu neiepriecināja, jo dzeltenas gaismas avotu tā ari neviens nebija izdomājis. Turklāt tagad viņiem pa pēdām sekoja dofori, un vairs nebija iespējams koncen­trēties…

Pēc britiņa Meža Veča apstājās pie kādas krūmu biežņas.

—  Kāpiet visi ārā, — viņa nokomandēja. — Tā drāžoties uz priekšu, mēs neko neizdarīsim. Mums jāpaliek uz vietas un kār­tīgi jāpadomā. No doforiem mēs esam izrāvušies, tā ka laiks mums ir. Es noslēpšu karieti šaja krūmājā, un arī mēs paši tur paslēp­simies. Es gan nedomāju, ka viņi pat tagad mūs vairs varētu at­rast, bet tā tomēr būs drošāk…

To teikdama, viņa ierūcinājas ar karieti iekšā krūmos, un at­skanēja pamatīga zaru brakšķēšana, viņai laužoties cauri brik­šņiem. Krūmi aiz karietes tūlīt sakļavās un vēcinājās ar zariem, gluži kā sašutuši par to, ka kāds tik uzbāzīgā kārtā atļāvies trau­cēt viņu mieru.

—  Nāciet šurp! — pēc brīža atskanēja no biezokņa, un Mež­sargs pirmais devās iekšā krūmos, kur jau gaidīja Meža Veča.

Krūmi šūpoja zarus un čaukstinādamies sarunajās, bet uz visām pusēm lidoja auksti ūdens pilieniņi. Monika mēģināja pa­šķirt zarus, bet tie izrāvās viņai no rokām un aplēja meiteni ar vesu dušu. Taču, tā kā viņa jau sen bija izmirkuši caur un cauri, tas neko daudz nemainīja…

Meža Veča sēdēja krūmos, un turpat bija arī kariete. Lietus lāsītes uz krumu zariem un lapām mirdzēja violetajā karietes lampiņu gaismā, un šī neparastā, bet savā ziņā pat omuligā pa­slēptuve radīja mānīgu drošības sajūtu, it kā neviens nekad viņus šeit nevarētu atrast…

Visi jau bija sapulcējušies, kad, brīkšķinādams zarus, šurp izlauzās krings un pievienojās pārējiem. Daži ielīda karietē, kur tomēr bija salīdzinoši sausāks, bet krings, aluķēmu Vecais un Mežsargs apsēdās turpat slapjajā zemē. Pūpēžveidīgais Krindons bija saritinājies zem kada krūma un likās iemidzis.

—   Vai visi esam sanākuši? — jautāja Meža Veča un palūkojās apkārt.