Monika un Dimantu Ciltstēvs

Viņai blakus karietē sēdēja Monika un Ruta, bet Ralfs, Arvils un Tito bija iekārtojušies aizmugurējā sēdeklī.

—   Kur ir Orle? — jautāja Meža Veča. — Vai viņš palika ārpus krūmiem? Kādam jāaiziet un jāpasaka, lai viņš nāk šurp.

Visi samulsuši saskatījās, un Monika vaicāja: — Vai viņš vis­pār ir atbraucis? Kur viņš, šurp braucot, sēdēja? Vai viņš bija priekšā pie jums?

Meža Veča, Mežsargs un aluķēmu Vecais pakratīja galvu.

—   Pie mums sēdēja krings, — teica Mežsargs. — Es domāju, ka jūs visi četri un abi mežaļaudis sēžat aizmugurē.

—   Pie mums bija tikai Tito, — sacija Monika.

—   Vai dieniņ, — ievaidējās Meža Veča. — Mēs būsim viņu aizmirsuši… — Un viņa šausmās saķēra galvu. Arī pārējie bija pārbijušies. Jo, ja Orle patiešām bija palicis pie jūras, dofori viņu noteikti ir uzgājuši, un tad vairs nebija ko cerēt viņu atkal ierau­dzīt dzīvu…

Un tad ierunājās Tito. — Mēs neesam viņu aizmirsuši, — viņš teica tik drūmā balsi, ka nemaz vairs neizklausījās pēc sevis. Visi pārsteigti uz viņu palūkojās. — Orle pats izdarīja tā, lai paliktu tur. Kad mēs visi skrējām uz karieti, viņš paslēpās aiz vienas no statujām…

—   Bet kādēļ?! — iesaucās Ralfs, viņu pārtraukdams. — Kādēļ viņš tā darīja?

—    …un, kad nāca dofori, viņš tos sagaidīja, — pabeidza Tito, uz Ralfa jautājumu tā ari neatbildēdams.

Visi bija tik pārsteigti, ka nespēja pat neko izteikt. Monika ap­stulbusi domāja. Kāpēc Orle palicis sagaidīt doforus? Vai tiešām viņš iedomājās, ka viens pats spēs tikt ar viņiem galā?

Kamēr viņai pa galvu šaudijās juceklīgas domas, Tito atkal ierunājās: — Viņš jums meloja. Visu šo laiku sākot ar brīdi, kad mēs satikāmies.

—   Kā to saprast? — bargi jautāja aluķēmu Vecais.

—   Mēs neesam bijuši doforu gūstā, — paziņoja Tito, un visi pārsteigumā noelsās, izņemot kringu, kurš no runātā neko ne­saprata.

—   Kur tad jūs bijāt? — prasīja Mežsargs.

—   Tas ir, pie doforiem mēs bijām, — teica Tito. — Bet ne kā viņu gūstekņi. Vismaz Orle tāds nebija… Katra ziņā viss stāsts, ko viņš jums pastāstīja, ir pilnīgi sadomāts, tie bija tiri meli.

—   Bet kā tad tā?! — apjukusi iesaucās Meža Veča.

—   Toreiz, kad mūs ierāva ezerā, — sacīja Tito, — mēs patie­šām nonācām pie doforiem. Es tur biju pirmo reizi, tas tiesa. Taču to visu bija inscenējis Orle. Viņš mūs sakūdija rīkot sacensības, un viņš izdarīja tā, lai mēs abi ieveltos ūdenī un lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma.

—   Bet kāpēc gan? — prasīja Ralfs.

—   Vai jūs atceraties, ka pirms daudziem gadiem ezerā tika ierauts kāds mežaļaužu virs? — vaicāja Tito. — Viņš toreiz bija trīsdesmit gadus vecs.

Visi klusēdami pamāja.

—   Tas vīrs bija Orle, — paskaidroja Tito. — Tikai toreiz viņu sauca par Hosi.

—   Bet kā tad tas var būt? — neticīgi vaicaja Arvils. — Kopš tā laika taču pagājuši cik — divdesmit, trīsdesmit gadu? Orlem taču nav sešdesmit gadu?

—   Ir, — sacīja Tito. — Viņš tikai izskatās kā trīsdesmitgadīgs.

Toreiz, kad Orle nokļuva pie doforiem, tie piedāvāja viņam darī­jumu. Viņi ar kaut kādu tehnoloģiju palīdzību neļaus viņam novecot, bet viņš par to paliks pie viņiem un rūpēsies, lai viņi tiktu pie dimantu Ciltstēva, un vēlāk palīdzēs visā, kas saistīts ar dimantu Ciltstēva noturēšanu. Tieši Orle atrada dimantu Cilts­tēvu, kad tas atkal nonāca Mežā. Kad Orle iepazinās ar mums, do­fori viņam bija likuši atvest šurp vēl kādu mežaļautiņu, kā Orle stāstīja — par to viņš nemeloja —, lai dimantu Ciltstēvs paliktu pie viņiem, bija jāizpilda kaut kāds uzdevums, ko paši dofori ne­spēja saprast. Tāpēc Orle iedabūja pie kringiem arī mani.

Viņš apklusa un iegrima drūmajās atmiņās par to dienu.

—  Viņi piedāvāja man to pašu, ko bija piedāvājuši Orlem, — stāstīja Tito. — Teica, ka es vienmēr palikšu jauns, ja tikai piekri- tišu ar viņiem sadarboties. Bet es nojautu, ka tur kaut kas nav kārtībā, un atteicos. Tad viņi man sāka draudēt. Tā Orles stāsta daļa daudzmaz atbilst patiesībai, ar to atšķirību, ka draudēts tika vienigi man. Savukārt Orle pats bija pilnīgi doforu pusē. Visbei­dzot man nācās izlikties, ka esmu piekāpies, jo viņi piedraudēja izrēķināties ar manu ģimeni.

Viņš atkal apklusa. Arī visi pārējie klusēja, bet tad aluķēmu Vecais aizdomīgi uzlūkoja Tito. — Bet ka mēs varam zināt, ka tu runā patiesību? — viņš vaicāja. — Varbūt ari tu esi doforu pakal­piņš?

—  Neesmu, — nogurušā balsī teica Tito. — Jums man jātic. Vienīgais, ko es vēlos, ir, lai viss šis ārprāts beigtos un es varētu atgriezties mājās. Man ir tāda sajūta, it kā nebūtu redzejis savējos simtiem gadu…

Neviens nezināja, ko domāt. Monikai likās, ka viņš runā tais­nību — visu šo laiku bija jūtams, ka Orle uzmana Tito, un viņu uzvedība bija bijusi diezgan atšķirīga.

Tito atsāka savu stāstu. — Dofori atsūtīja mūs, lai mēs jūs aiz­kavētu. Viņi nojauta, ka jūs grasāties kaut ko darīt ar dimantu Ciltstēvu, bet nezināja, isti ko. Viņi arī nezināja, ka jūs nojaušat par viņu mītnēm, esat pazīstami ar kringiem. Un tomēr viņi no jums baidījās, jo nebija skaidrībā par jūsu iespējām. Vispirms viņi gribēja jus tikai aizkavēt — tāpēc mēs nozagām karietes atslēgas…