Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Baidos, — sacīja aluķēmu Vecais, — ka viņi būs mani iegaumējuši… Tur nevienam citam galvā nebija kapuces. Ja viņus izvaicās, vai viņi nav manījuši ko dīvainu, viņi to noteikti atce­rēsies.

—  Nāciet nu, — nepacietīgi skubināja krings, jau stāvēdams pie izejas ar ķiveri galvā. Rietošās saules sarkanie stari iespīdēja ari melna ja istabā, uz brīdi sajaukdamies ar spuldžu balto gaismu, un tas radīja dīvainu nereālu iespaidu, itin kā viss peldētu rožai­nos viļņos.

Krings izgāja ārā, un pārējie devās viņam pakaļ.

Koši sarkanā saule patlaban laidās iekšā jurā, un tās apakšējā maliņa jau saskārās ar ūdens virsmu. Debesis viņiem virs galvām bija tumši zilas, bet tuvāk saulei tās kļuva iesārtas, un arī jūra vir­moja zeltaini sārta.

-Šis ir īstais laiks, — sacīja aluķēmu Vecais, lūkodamies uz sarkano bumbu. — Saki kringam, lai viņš velk laukā dimantu Ciltstēvu, — viņš teica Monikai.

—   Bet kas būs pēc tam? — vaicāja Monika. — Līdzko mēs parādīsim dimantu Ciltstēvam sarkano gaismu, mums būs tikai viena stunda laika. Tad mums steidzīgi jādabū baltā un dzeltenā gaisma.

—    Balto gaismu mēs dabūsim, — sacīja aluķēmu Vecais.

—   Es taču teicu, ka būs vētra. — Viņš pacēla acis pret skaidrajām, zilajām debesīm un tad palūkojās uz meža pusi. Tur mākoņi bija drūmi pelēki un, saulei rietot, šķita kļūstam aizvien tumšāki. Tomēr Monika nekādi nespēja noticēt, ka aluķēmam varētu būt taisnība. — Un, runājot par dzelteno gaismu, — ieteicās aluķēms,

—    es ļoti ceru, ka šīs stundas laikā mēs kaut ko izdomāsim… Mums vienkārši vairs nav laika gaidīt!

Ari krings vairs nekavējās. Viņš pastiepa roku, kura turēja di­mantu Ciltstēvu, pretim rietošajai saulei, un atvēra plaukstu. Dimantu Ciltstēvs gulēja viņa plaukstā kā parasta paipalas oliņa, bet, lidzko pret to atdūrās saules sarkanie stari, tas atdzīvojās un iekvēlojās koši sarkans. Tagad tas atgādināja miniatūru rietošās saules kopiju, kas, šķiet, to vien gaidīja, kā pacelties debesīs un pievienoties savai lielajai māsai.

Visi raudzījās uz mazo, sarkano sauli kringa plaukstā, un gaidīja.

—  Cik ilgi mums te tā jāstāv? — jautāja Meža Veča, un Monika viņas teikto atkārtoja kringam.

Ari viņš likās apmulsis. — Senajos vārdos tas nebija teikts, — viņš sacīja. — Varbūt mums vajadzēja gaismas nomainit vienu pēc otras bez kādiem starplaikiem…

—  Bet kā tad mēs to varētu? — iesaucās Monika.

—   Mēs to nevaram, — piekrita krings un atkal piekala ska­tienu dimantu Ciltstēvam.

Bet tad kaut kas ar to notika. Tas sāka kļūt it kā blāvāks, koši sarkanā krāsa pazuda, un dimantu Ciltstēvs kļuva vispirms ro­žains, tad bāli iesārts, līdz pēkšņi krasa pazuda vispār. Tas atkal bija kļuvis pilnīgi bezkrāsains un lidz ar to — pavisam caurspī­dīgs. To vienkārši vairs nevareja redzēt.

—   Kur tas palika? — satraukti iebļāvās Meža Veča.

Krings nojauta, kādēļ viņa kliedz, un atteica: — Tas vēl aiz­vien ir tepat, mana plaukstā. Es to jūtu. Bet tas ir zaudējis ikvienu krasu, tagad tas tās visas laiž sev cauri, acīmredzot gaidīdams, kad nāks baltā.

Monika pavēstīja to pārējiem, un visi nomierinājās.

—   Tu tikai pasaki kringam, lai viņš to nepazaudē, — Meža Veča vēl piekodināja Monikai. Bet kringam nekādi piekodinājumi nebija vajadzīgi. Viņš cieši sažņaudza plaukstu, neļaudams dimantu Ciltstēvam nokrist zemē un kaut kur aizripot — tad viņi nekad to vairs neatrastu.

—   Kur tad ir tas negaiss? — vaicāja Ralfs, raukdams degunu un lūkodamies debesīs.

—   Klausies, — teica aluķēmu Vecais.

Visi apklusa, un tieši tajā brīdī nogranda pērkons.

—   Kas to būtu domājis… — Ralfs pārsteigti iesaucās, un tad pērkons nogranda vēlreiz, bet nu jau daudz tuvāk. Bija kļuvis tumšāks, un tas nebija tikai tāpēc, ka norietēja saule. Līdz šim tikko samanāmais vējiņš bija pēkšņi pieņēmies spēka un mainījis virzienu — bet pelēki melnie mākoņi, kas līdz šim bija sastinguši virs kokiem, tagad strauji tuvojās. Kad pērkons nogranda trešo reizi, mākoņi bija jau ari virs jūras, un sāka krist pirmās lietus lā­ses. Milzīgas un retas tās plakšķēja pret melno klinti, izraibinā­damas to ar tumšiem pleķiem.

—   Uz karieti! — iesaucās Meža Veča un aizmetās uz meža pusi. Pārējie drāzās viņai pakaļ, un tikai pie meža Monika atcere- jās, ka nav nekādas nozīmes steigties — karietei taču tik un tā vairs nebija jumta…

Arī Meža Veča to atcerējās, tikai lecot karietē, un pikti uzsita pa stūri: — Sasodīts! Nu mēs būsim pilnīgi slapji!

Pirmās lielās lāses bija bijis tāds kā brīdinājums. Un tagad sāka gāzt pa īstam. Bija kļuvis tumšs ka nakti, un Meža Veča pa­manījās iedegt violetās karietes lampiņas.

—  Slēdz tās ārā! — pavēlēja Mežsargs. — Tās var traucēt bal­tajai gaismai.

Meža Veča paklausīja, un viņus apņēma tumsa un lietus švīk­stoņas radītais troksnis. Visi saspringti gaidīja zibeni, un tur jau tas nāca. Žilbinoši balta švīka paradijas melnajās debesīs un sa­zarojās uz visām pusēm, it kā debesu kupols piepeši būtu iesprā- dzis. Arvils pat sarāvās, kā gaidīdams, ka sašķaidītās debesis tūlīt sagrūs pār viņa galvu, bet vienīgais, kas turpināja gāzties lejup, bija lietus.