Monika un Dimantu Ciltstēvs

Mežsargs un Meža Veča bija piesteigušies pie abiem alu­ķēmiem pārliecināties, vai ar viņiem viss kārtībā. Viss šķita labi. Aluķēmu Vecais sakustējās un tad uzrausās sēdus, bet pēc mirkļa pie samaņas nāca ari Krindons. Pagalam apjukuši, viņi lūkojās visapkārt, it kā nesaprastu, kur atrodas un kas šeit notiek.

—   Kur dofori? — beidzot jautāja Vecais.

—   Prom, — teica Mežsargs. — Šķiet, ka viņi mus vairs ne­traucēs. Arvils sadabūja dzelteno gaismu, pateicoties Ērlas luk­turiem, un tad dimantu Ciltstēvs nozuda, bet dofori pārvērtās pelnos.

—   Bet tie, kas nepalika par pelniem, vienkārši aizlaidās, — piebilda Ralfs.

Aluķēmu Vecais, kaut arī izmocits, izskatījās tā, it kā būtu iz­cīnījis pilnīgi neiespējamu uzvaru. Viņš pat smaidīja un ar ska­tienu kādu meklēja. Tad viņš pamanīja Arvilu, kurš nez kāpēc sēdēja, sarāvies un auklēdams labo roku.

—   Labi pastrādāts, — aluķēmu Vecais uzslavēja zēnu. — Ja tu nebūtu iedomājies par lukturiem, mēs šobrīd šeit nesarunātos… Tiešām apsveicami!

Taču Arvils nelikās zinis par aluķēma Vecā komplimentiem un iebāza labās rokas pirkstus mutē. Viņš klusam pie sevis vai­dēja un bija vairāk nekā skaidrs, ka kaut kas ir noticis.

—   Kas tev kaiš? — vaicāja Monika un paliecās uz zēna pusi. Viņa piespieda viņu izņemt roku no mutes un tad skaļi iekliedzās.

Arvila labās rokas mazā pirkstiņa nags bija pazudis. Tā vietā nebija nekā, un atlikušais pirksta gals likās ka sasmērēts ar pel­niem. Arvils ievaimanājās un centās paslēpt pirkstu mutē, bet piesteidzās aluķēmu Vecais un to sagrāba.

—   Redziet! — viņš iesaucās. — Redziet, kāpēc nedrīkst uz savu galvu rīkoties ar speķu, par kuru nekas nav skaidri zināms… Arvils bija pārvērtis dimantā vienu ogli, izmantojot dimantu Cilts­tēva enerģiju. Tagad, atgriezdamies atpakaļ sākotnē, dimantu Ciltstēvs paņēma līdzi arī visu savu izkaisīto enerģiju, tas vietā neatstādams neko. Ja Arvils viena dimanta dēļ dabūja samaksat ar nagu, tad varam tikai minēt, cik dimantus bija — saražojuši — dofori…

—   Vai stipri sāp? — vaicāja Monika, līdzjūtīgi raudzīdamās uz Arvilu, kurš nu bija palicis bez viena naga.

—   Nu jau vairs ne, — atteica Arvils un beidzot pasmaidīja.

—   Un tomēr mēs viņus pieveicām! Tādi bezgala viltīgi dofori bija, un tomēr mēs bijām viltīgāki… Hā!

Visi iesmējās. Tagad, kad viss bija beidzies laimīgi, iestājās tāds kā atslābums, un visi jutās neparasti līksmi un brīvi. Nebija vairs nekādu pienākumu, nekādu uzdevumu, un visi atkal varēja būt tikai viņi paši. Vairs nevajadzēja būt varoņiem, nevajadzēja uzupurēties un darīt lietas, kas, visticamak, varēja beigties nelāgi…

Viss bija beidzies.

—   Kas jums pirmīt notika? — Mežsargs vaicāja aluķemiem.

—   Jus tā nokritāt, ka mēs jau nodomājām, ka esat pagalam.

—   Dofori bija labi pastrādājuši ar dimantu Ciltstēvu, — pavīp­snāja aluķēmu Vecais. — Acīmredzot viņi visu saņemto enerģiju bija izmantojuši, lai pastiprinātu savu domu spēku. Un, kad mēs mēģinājām viņiem nedaudz pamainīt domu gaitu, viņi deva mums pamatīgu triecienu…

—   Bet kā tad ar tiem sargiem toreiz, kad tev vajadzēja dabūt no viņiem dimantu Ciltstēvu? — nesaprata Ralfs. — Tad taču tu spēji viņus ietekmēt.

—   Toreiz viņi bija tikai divi. Un tie bija sargi — nedomāju, ka viņi jebkad ir pielaisti pie dimantu radīšanas… Dimantu Ciltstēva enerģiju taču iegūst tikai tas, kurš pašrocīgi pārvērtis ogles dimantos.

—   Paklau, — Ralfs čukstēja Monikai. — Man šķiet, es zinu, kāpēc toreiz Mežsargs un Meža Veča aizmirsa mūs pabridināt par ezeru!

—   Par ko? — nesaprata Monika.

—  Atceries to reizi, kad Arvils gandrīz iegāja peldēties un kad ezers ierija kaiju? — atgādinaja Ralfs. — Man liekas, ka toreiz arī bija pastrādājuši dofori. Viņi izdarīja kaut ko tadu, lai Meža Veča un Mežsargs mums neko par to neteiktu. Dofori gribēja tikt mums klāt!

Monika pastāstīja Ralfa teikto kringam, un viņš pašūpoja galvu. — Iespējams, — viņš noteica. — Iespējams… Bet tadā gadījumā viņu spēki bijuši lielāki, nekā mēs domājām. Kā viņi uzzināja, ka jūs dodaties uz ezeru…? Un tādā attālumā ietekmēt parastus ļaudis kā Meža Veča un Mežsargs… Nudien, nezinu… Bet, protams, tas ir iespējams.

Piepeši ierunājas Ruta. — Bet kas bija tie dofori, kas tagad aizbēga? — viņa jautāja. —Jo ne visi no viņiem pārvērtās pelnos.

Monika pasteidzās atbildēt vēl pirms aluķēma. — Nu, tie droši vien arī bija tie, kas nebija izmantojuši dimantu Ciltstēvu, vai ne? — Viņa jautājoši uzlūkoja aluķēmu Veco. Tas piekrītoši pamaja.

—   Nez kas notika ar Orli? — domīgi ieteicās Ralfs.

—   Domāju, ka nekas, — rūgti noteica Tito. — Esmu pārlie­cināts, ka pēc aizbēgšanas no mums viņš devās taisnā ceļā pie do­foru vadoņa un, viņam visu izstāstījis, tagad mierīgi sēž doforu mītnēs. Nedomāju, ka viņš kaut reizi būtu izmantojis dimantu Ciltstēvu, viņš bija pārāk piesardzīgs. Nekad neķērās klat kam tādam, par ko nejutās drošs. Starp citu, — Tito piebilda, viltīgi smīnēdams, — vai jūs zināt, kas bija tas dofors, par kuru pārvēr­tās troglodītu Vecais?

Visi papurinaja galvas.