Monika un Dimantu Ciltstēvs

Brauciena piektā diena sākās astoņos no rīta, kad visus no miega uztrieca Mežsarga bijušais sienas pulkstenis, sākdams neganti zvanīt. Arvils pielēca kājās, neapjēgdams, kas notiek, un panikā izbrazās no telts. Vēlāk viņš stāstīja, ka sapņojis — Uguns kalns atkal atdzīvojies, un viņiem pāri drāžas verdošas lavas straume, bet tie, kas zvana, ir debesu zvani, brīdinot par pasaules bojāeju…

—   Kaut ko tādu tikai tu vari nosapņot, — pavīpsnāja Ralfs, kad viņi jau bija sasēdušies karietē. — Kas tie par debesu zva­niem? — viņš ķircināja Arvilu.

Arvils piesarcis kaut ko norūca un uzgrieza viņam muguru.

Visu dienu viņi brauca cauri gluži parastam mežam, un pū­pēžveidīgais Krindons visu ceļu nogulēja. Monikai jau sāka lik­ties aizdomīgi, ka viņš tā nekustīgi guļ, nekustinādams ne pseido- podiju, un viņa sāka domāt, vai tikai viņš pēc vakardienas gājiena nav nobeidzies, liet pret vakaru Krindons tomēr pamodās un sāka pīkstēt. Aluķēmu Vecais nosprieda, ka viņš droši vien ir izbadējies un nogrieza viņam pamatīgu briežgaļas gabalu, ko Krindons aši vien nolocīja.

—    Es biju domājis, ka pūpēžveidīgie pārtiek no koku un krūmu saknēm, ogām un tamlīdzīgām lietam, — izbrīnīti sacīja Arvils, ieplestam acīm raudzīdamies, kā pūpēžveidīgais Krin­dons badīgi notiesā gaļas gabalu.

—  Jā, bet ne jau nu šis, — nosmīkņāja aluķēmu Vecais.

Ap saulrietu viņi bija iebraukuši platlapju mežā, kur auga ozoli un kļavas un zemi klāja gara, lekna zale. Kariete bez skaņas ripoja pa mīksto segumu, un Mežsargs ne uz mirkli nenolaida acis no kartes un kompasa, jo šo Meža daļu nepārzināja pat alu­ķēmi. /

Ap desmitiem bērni cits pec cita iekrita snaudā un pamodās tikai, kad Meža Veča strauji nobremzēja un saka klaigāt, lai visi ceļoties augšā un kāpjot ārā.

—  Kāpēc, — samiegojies vaicāja Ralfs, — kāpēc mums kaut kur jāiet, ja mēs jau guļam? Ir taču nakts.

Patiešām, bija jau gaužām vēls. Mežā bija iestājusies pilnīga tumsa, un cauri biezajām koku lapotnēm tik tikko varēja saskatīt melnās debesis, kas bija ka nosētas zvaigznēm.

Mežsargs bija iededzis trīs lielos lukturus un sakāris tos koku zemākajos zaros. Lukturi meta nekustīgus violetas gaismas apļus uz karieti un nelielu zemes pleķīti tai blakus. Šajā zemes pleķīti tad nu ari tika uzslieta telts.

Monika nostiepa savu guļammaisu telts dziļākajā stūri un gribēja likties uz auss, taču Meža Veča iesaucās: — Nē, nē! Es zinu, ka ir vels un jūs gribat gulēt, bet vēl mazliet pacietieties!

—   Kādēļ? — atkal nesaprata Ralfs, ar grūtībām noturēdams acis vaļā. — Mēs ciešamies jau kādas pāris stundas…

—  Nekas, nekas, — attrauca Meža Veča. — Vēl pavisam maz­drusciņ.

Kad visi, ieskaitot pūpēžveidīgo Krindonu, bija salīduši telti un par visām varītēm centās neaizmigt, Meža Veča teica, ka vaja­dzētu paskatīties ar Aci, ko dara kringi.

Mežsargs un aluķēmu Vecais piekrita, ka tā butu laba doma, un Monika, skaļi un gari nožāvājusies, uzslējās sēdus. Viņa nesa­prata, kāpēc Meža Veča nebija par to ieminējusies agrak. Viņa taču butu varējusi paskatīties ar Aci ari brauciena laika. Bet nezin kā­pēc gan Meža Večai, gan arī aluķēmu Vecajam likās, ka Acs laikā visiem ir jāsēž apkart un jāskatās uz tevi kā uz cirka eksponātu…

Viņa vēlreiz pārmetoši nožāvājās un prasīja: — Ko man ska­tīties? Pašus kringus?

Visi piekrita, ka acīmredzot tā būtu tā labaka doma. Monika aizvēra acis un mēģināja iztēloties lielās, melnās būtnes, bet viņa bija tik nogurusi, ka uzreiz aizmiga, līdzko acis bija ciet.

Viņa pamodās, kad kads viņu kratīja. Šis kāds izrādījās Meža Veča, un viņa bakstīja un purināja Moniku, līdz meitenei miegs vairāk vai mazāk bija pārgājis.

—   Labi, mēģināšu vēlreiz, — teica Monika un atkal aizvēra acis.

Šoreiz viņa uzreiz nokļuva melnā akmens mitnēs. Taču šī telpa atšķīrās no tām, kurās viņa bija bijusi kopā ar Ralfu. Tagad viņa stāvēja ne pārāk lielā, apaļā istabā, kurā atradās tikai pāris mēbeles — vienkārša, melna gulta, pārklāta ar tādu pašu melnu audumu, melns akmens galds ar vairākām atvilktnēm un krēsls. Un vairāk itin nekā.

Iedomājoties kringus, Monika bija domājusi par to vienu kringu, ar kuru viņa toreiz bija sarunājusies. Un tagad krings stā­vēja viņas priekšā.

Likās, ka viņš bija kaut ko gribējis aiznest līdz galdam, jo atradās pusceļā no durvīm un rokā nesa biezu grāmatu. Bet tagad viņš bija apstajies un saspringti raudzījas uz priekšu.

Monikai atkal uzmācās dīvaina sajūta. Viņai jau tā bija grūti pierast, ka, kamēr viņa skatās ar Aci, viņu neviens ne redz, ne jūt. Bet vēl grūtāk bija tagad — nonākt visneparastākajās vietās un zināt, ka esi pamanīta.

Protams, ka krings viņu neredzēja. Bet, tā kā spēja sajust domas, viņš zināja, kurā bridi Monika lieto Aci un ko viņa ar to redz. Tagad krings zinaja, ka Monika skatās uz viņu.

Viņš viegli palocīja galvu, un Monika darīja to pašu.

—  Mēs esam ceļā uz Šalkojošo jūru, — teica Monika, cerē­dama, ka krings dzird, ko viņa tam saka. — Mēs esam daudzi — Ralfu jūs jau pazīstat. Tad vēl ir Ruta un Arvils — mani draugi,