Mana Cīņa

Kad planētas tautas cīnās par pastāvēšanu un cīņās izšķiras to likteņi, protams, atkrīt visi apsvērumi par humānismu, estētiku utt. Jēdzieni nav ņemti no tukša gaisa, tie rodas cilvēka fantāzijā un ir saistīti ar viņa priekšstatiem. Kad cilvēks šķiras no pasaules, izzūd ari minētie jēdzieni, jo tos nav radījusi daba, bet gan tikai cilvēks. Jēdzieni piemīt tikai nedaudzām tautām vai, teiksim precīzāk, dažām rasēm. Tādi jēdzieni kā humānisms vai estētika izzudīs, ja izzudīs to radītājas un izplatītājas rases.

Lūk, tādēļ, ja viena vai otra tauta ir spiesta uzsākt cīņu par savu pastāvēšanu pasaulē, visi tamlīdzīgi jēdzieni tūlīt iegūst tikai pakārtotu nozīmi. Ja jēdzieni nonāk pretrunā ar tautas pašsaglabāšanās instinktu un tai nākas izcīnīt asiņainu cīņu, tiem vairs nedrīkst būt noteicošā nozīme cīņas formas izvēlē.

Jau Moltke par humānismu teica, ka lielākais humānisms kara laikā ir pēc iespējas ātrāk sakaut ienaidnieku. Jo nežēlīgāk karojam, jo ātrāk beigsies karš. Jo ātrāk sakausim ienaidnieku, jo mazākas būs tā ciešanas. Tāda ir humānisma vienīgā forma, kas iespējama kara laikā.

Ja tādās lietās sāk pļāpāt par estētiku utt., tad nākas atbildēt tikai tā: kad dienas kārtībā tiek izvirzīti jautājumi par tautas pastāvēšanu, tad tas atbrīvo mūs no jebkuriem apsvērumiem par skaistumu. Visneglītākais, kas var būt cilvēka dzīvē, ir verdzības jūgs. Vai varbūt dekadenti uzskata par ļoti "estētisku" tādu likteni, kāds tautu piemeklējis pašreiz? Ar ebrejiem, kas lielāko tiesu šajā sakarā ir estētikas izdomātāji, vispār nav ko strīdēties.

Ja visi apsvērumi par humānismu un skaistumu zaudē savu reālo nozīmi tautu cīņā, tad ir skaidrs, ka tie vairs nevar kalpot par propagandas mērogu.

Kara laikā propagandai jābūt līdzeklim mērķa sasniegšanai. Un mērķis bija cīņa par vācu tautas pastāvēšanu. Tādējādi kara propagandas kritērijus varēja noteikt tikai minētais mērķis. Visnežēlīgākā cīņas forma būtu bijusi humānajā tā būtu nodrošinājusi ātrāku uzvaru. Jebkura cīņas forma ir jāatzīst par "skaistu", ja tā palīdz nācijai uzvarēt cīņā par savu brīvību un cieņu.

Tādā cīņā uz dzīvību un nāvi tas bija vienīgais pareizais kara propa­gandas kritērijs.

Ja tā saucamās lemjošās instancēs valdītu kaut kāda skaidrība šajos jautājumos, propaganda nekad nebūtu bijusi tik nepārliecinoša formas jautājumos. Jo arī propaganda ir cīņas ierocis, bet šīs lietas speciālista rokās tā ir visbriesmīgākais ierocis.

Nākamais izšķirošais jautājums bija šāds: kam ir paredzēta propa­ganda? Vai tā ir paredzēta izglītotajai inteliģencei vai milzīgajām mazizglītotu cilvēku masām?

Bija skaidrs, ka ar propagandu vienmēr jāvēršas tieši pie tautas masām.

Inteliģencei vai arī tiem, ko tagad sauc par inteliģentiem, nav vajadzīga propaganda, bet gan zināšanas. Kā plakāts pats par sevi nav mākslas darbs, tā arī propagandas saturs pats par sevi nav zinātne. Plakāta māksla ir tā autora prasme ar krāsu un formu palīdzību piesaistīt tam pūļa skatienus. Plakātu izstādē ir svarīgi, lai tas būtu uzskatāms un pievērstu sev nepieciešamo uzmanību. Jo labāk plakāts sasniedz mērķi, jo lielāka ir tā māksla. Tas, kas grib nodarboties ar mākslas jautājumiem, nevar aprobežoties tikai ar plakātu studēšanu, apmeklējot izstādes. Tādam cilvēkam pamatīgi jāstudē māksla, lai varētu iedziļināties lielākos mākslas darbos.

To pašu nosacīti var teikt arī par propagandu.

Propagandas uzdevums nav dot atsevišķiem indivīdiem zinātnisku izglītību. Bet gan tai jāiedarbojas uz tautas masām, jāpadara to uztverei saprotami atsevišķi nozīmīgi fakti, notikumi, vajadzības, par kurām Šīm masām līdz tam nav bijis ne jausmas.

Jāprot panākt to, lai tautas masas noticētu: tāds un tāds fakts patiešām pastāv, tāda un tāda nepieciešamība tiešām nav novēršama, tāds un tāds secinājums paliesi ir pareizs utt. Lūk, šo vienkāršo, bet lielo lietu ir jāiemācās darīt vislabākajā, vispilnīgākajā veidā. Tāpat kā piemērā par plakātu, propagandai vairāk jāiedarbojas uz jūtām un tikai nedaudz uz tā saucamo saprātu. Runa ir par to, lai piesaistītu masu uzmanību vienai vai dažām lielām nepieciešamībām, nevis par to, lai atsevišķiem indivīdiem sniegtu zinātnisku pamatojumu. Indivīdi jau tāpat ir sasnieguši zināmu sagatavotības pakāpi.

Jebkurai propagandai jābūt tādai, lai to masas labi uztvertu. It īpaši to jāsaprot visatpalikušākajiem indivīdiem, uz kuriem šī propaganda grib iedarboties. Jo lielākam cilvēku skaitam propaganda pievēršas, jo elementārākam jābūt tās idejiskajam līmenim. Ja runa ir par propagandu kara laikā, kurā ir ierauta visa tauta, tad ir skaidrs, ka tai jābūt maksimāli vienkāršai.

Jo mazāk ir tā saucamā zinātniskā balasta mūsu propagandā, jo vairāk tā vēršas tieši pie pūļa izjūtām, jo lielāki būs tās panākumi. Šajā gadījumā tikai ar panākumiem var izmērīt attiecīgās propagandas pareizību vai nepareizību. Tā nav mērāma ar to, cik apmierināti vai neapmierināti ar propagandu ir atsevišķi zinātnieki vai atsevišķi jauni cilvēki, kuri ieguvuši "estētisko" audzināšanu.