Mana Cīņa

Tautas masas nav tikai diplomāti un profesionāli juristi. Tās ne vienmēr ir spējīgas izdarīt saprātīgus spriedumus. Tautas masas sastāv no cilvē­kiem, kas bieži svārstās; tie ir dabas bērni, kas ātri sāk šaubīties, krīt no vienas galējības otrā utt. Tikko mēs pieļaujam domu, ka mums ari varētu nebūt taisnība, tiek radīts vesels šaubu un svārstību perēklis. Tautas masas vairs nav spējīgas izlemt, kur beidzas pretinieka netaisnīgums un sākas pašu netaisnīgums. Mūsu tautas masas zaudē uzticību it sevišķi tad, ja ir darīšana ar pretinieku, kas nebūt neatkārto muļķīgas kļūdas, bet visu laiku skandina vienu un to pašu un bez svārstīšanās visu atbildību uzveļ mums. Nav jābrīnās, ja galu galā pašu tauta vairāk sāk ticēt ienaidnieka propagandai nekā savējai. Nelaime kļūst vēl lielāka, ja runa ir par tautu, kas viegli pakļaujas "objektivitātes" hipnozei. Mēs, vācieši, jau tāpat esam pieraduši visvairāk domāt par to, lai tikai nenodarītu pretiniekam kādu netaisnību. Tā mēdzam domāt pat tādos gadījumos, kad briesmas ir ļoti lielas un runa ir burtiski par tautas un valsts iznīcināšanu.

Tautas masām pat neienāk prātā, ka augšas to tā nemaz nav domājušas.

Tautas dvēselei daudzējādā ziņā piemīt sievišķīgas īpašības. Vēsā prāta apsvērumi uz to iedarbojas mazāk nekā jūtas.

Tautas jūtas nav sarežģītas, tās ir ļoti vienkāršas un vienveidīgas. Tajās nav vietas īpaši smalkai diferenciācijai. Tauta saka "jā" vai "nē", tā vai nu mīl, vai ienīst. Vai nu patiesība, vai meli! Taisnība vai netaisnība! Tautas spriedumi ir nelokāmi. Tā nepazīst puspatiesības.

Angļu propaganda to ģeniāli izprata un ievēroja. Angļiem patiešām nebija nekādu puspatiesību, viņu propaganda nevarēja radīt nekādas šaubas.

Šī propaganda lieliski izprata masu izjūtu primitīvismu. Kā lielisku piemēru var minēt angļu propagandu par "vācu briesmām". Angļi vienkārši ģeniāli sagatavoja priekšnoteikumus, lai viņu karaspēks frontē nelokāmi stāvētu, arī ciešot visbriesmīgāko sakāvi. Tādus lieliskus rezultātus angļi sasniedza, nenogurstoši propagandējot domu, ka tikai vācieši ir kara vaininieki.

Lai cilvēki noticētu tik klajiem meliem, tos vajadzēja propagandēt ļoti rupji, vienpusīgi un neatlaidīgi. Tikai tā varēja iedarboties uz tautas masu jūtām, un tikai tā angļi varēja panākt noticēšanu meliem.

To, cik iedarbīga bija šī propaganda, parāda fakts, ka šāds uzskats pretinieka nometnē ne tikai pastāvēja visus četrus gadus, bet tas ietekmēja ari mūsu tautu.

Nav arī nekā neparasta, ka liktenis nebija lēmis mūsu propagandai tādus panākumus. Jau tās iekšējā divkosība slēpa nespējas dīgļus. No paša sākuma propagandas saturs bija tāds, ka maz tam ticēja tautas masas. Tikai bezsirdīgi manekeni varēja iedomāties, ka ar pacifistisku frāžu palīdzību var iedvesmot cilvēkus doties nāvē par mūsu lietu.

Un tādēļ nelaimīgā "propaganda" izrādījās ne tikai nederīga, bet pat kaitīga.

Ari tad, ja propagandas saturs būtu ģeniāls, tai nebūtu panākumu, jo bija aizmirsts pats galvenais, centrālais priekšnoteikums: jebkurai propagandai jāaprobežojas ar dažām idejām, kuras jāatkārto miljoniem reižu. Pastāvīgums un neatlaidība ir galvenais panākumu priekšnoteikums.

Tieši propagandas jomā vismazāk jāklausās estēti un pārgudri inteliģenti. Estētus nedrīkst klausīties tādēļ, ka tad ātri vien propagandas forma un saturs izrādīsies nevis piemērots tautas masu vajadzībām, bet gan būs derīgs tikai šaura kabineta politiķiem. Bet inteliģentus ir bīstami klausīties jau tādēļ vien, ka, viņi būdami bez veselīgām jūtām, pastāvīgi meklē jaunus, asus pārdzīvojumus. Viņiem viss apnīk ļoti ātri; viņi meklē daudzveidību un pilnīgi nespēj kaut uz mirkli padomāt par to, kā jūtas vienkāršais, mākslas pasaulei tālais pūlis. Kungi vienmēr ir paši pirmie kritiķi. Viņiem nepatīk ne propagandas saturs, ne arī forma. Viss šķiet pārāk novecojis un šablonisks. Viņi meklē kaut ko jaunu un daudzpusīgu. Tāda kritika ir īsts posts, tā ik uz soļa traucē propagandai būt veiksmīgai un spējīgai iekarot īstās tautas masas. Tikko propagandas organizācija, saturs un forma sāk orientēties uz pārgudrajiem inteliģentiem, tā izplūst un zaudē jebkuru pievilkšanas spēku.

Nopietna propaganda nepastāv tādēļ, lai apmierinātu pārsātinātu inteliģentu vajadzības un būtu interesanti daudzveidīga, bet gan tādēļ, lai pirmām kārtām pārliecinātu plašas tautas masas. Tās ir tūļīgas un tāpēc ir nepieciešams noteikts laiks, lai vispār pievērstu masu uzmanību vienam vai otram jautājumam. Lai tautas masu atmiņā nostiprinātos pavisam vienkāršs jēdziens, tas jāatkārto tūkstošiem reižu.

Iedarbojoties uz tautas masām vispusīgi, nekādā gadījumā nedrīkstam mainīt propagandas saturu. Jebkurā gadījumā jāpanāk viens un tas pats secinājums. Mēs varam un mums arī jāpropagandē savi lozungi daudzpusīgi. To pareizību var parādīt dažādi. Taču rezultātam vienmēr jābūt vienam un tam pašam. Lozungam jāatkārtojas jebkuras runas, raksta utt. beigās. Tikai tad propagandai būs patiešām vienota un ilgstoša iedarbība.