Mana Cīņa

Tajā laikā ļoti uztrauca tas, ka vadība ieņēma tādu šausmīgi nekonsekventu pozīciju; to, ka sekas savukārt būs vēl briesmīgākas, nekad nevarēju iedomāties.

Ir skaidrs kā diena, ko toreiz vajadzēja izdarīt. Nekavējoties vajadzēja iesēdināt visus kustības vadītājus aiz restēm, notiesāt un atbrīvot no viņiem nāciju. Vajadzēja visenerģiskākajā veidā vērst pret viņiem militāru spēku un uz visiem laikiem iznīcināt šo mēri. Vajadzēja atlaist partijas, ar durkļu palīdzību saukt pie kārtības reihstāgu, vēl labāk — reihstāgu arī tūlīt vajadzēja atlaist. Ja tagad republika uzskata, ka tai ir tiesības atlaist veselas partijas, tad kara laikā tam bija daudz lielāks pamats. Toreiz taču uz kārts bija likts jautājums — būt vai nebūt mūsu tautai.

Protams, tūlīt būtu parādījies nākamais jautājums: vai vispār ar zobenu ir iespējams cīnīties pret idejām? Vai var izmantot rupju spēku pret vienu vai otru "pasaules uzskatu"?

Šo jautājumu sev toreiz uzdevu ne vienreiz vien.

Domādams par šo jautājumu un atcerēdamies vēsturiskas analoģijas, kas saistītas ar reliģisku vajāšanu, izdarīju šādus secinājumus.

Ar ieroču spēku uzvarēt noteiktus uzskatus un idejas (neatkarīgi no tā, cik pareizas vai nepareizas tās ir) var tikai tad, ja ieroči atrodas to cilvēku rokās, kuri arī pauž kādu aizraujošu ideju vai veselu pasaules uzskatu.

Lietojot spēku vien, ja aiz tā nestāv kāda liela ideja, nekad nevarēs iznīcināt kādu citu ideju un aizliegt tai izplatīties. Šim likumam var būt tikai viens izņēmums: ja tiek iznīcināti pilnīgi visi konkrētās idejas nesēji, fiziski tiek iznīcināti visi tie, kas varētu turpināt šo tradīciju. Bet tas, savukārt, nozīmē visa valsts organisma izzušanu uz ilgu laiku, varbūt pat uz visiem laikiem. Tāda asiņaina izrēķināšanās lielākoties gāžas pār labāko tautas daļu, jo vajāšana, aiz kuras nav lielu ideju, izsauc protestu tieši tautas labākajos dēlos. Vajāšanas, kas tautas labākās daļas acīs nav morāli attaisnojamas, noved pie tā, ka vajātas idejas kļūst par citu iedzīvotāju slāņu ieguvumu. Daudziem cilvēkiem opozīcijas jūtas izsauc jau tas vien, ka viņi nevar mierīgi noskatīties, ka noteikta ideja tiek vajāta ar vardarbīgu spēku.

Šādos gadījumos idejas piekritēju skaits palielinās tieši proporcionāli vajāšanas spēkam. Lai tādu jaunu mācību iznīcinātu bez pēdām, vajāšanai jābūt tik nežēlīgai, ka valsts riskē palikt bez saviem visvērtīgākajiem cilvēkiem. Tas atriebjas, jo šāda "iekšēja" tīrīšana ir iespējama tikai par sabiedrības pilnīgas novājināšanas cenu. Ja vajātā ideja ir paspējusi iegūt diezgan plašu piekritēju loku, tad galu galā veltīga būs pati nežēlīgākā vajāšana.

Visi zinām, ka bērnībā veselība ir pakļauta dažādām briesmām, un fiziskā nāve ir ļoti izplatīta parādība. Cilvēkam augot, organisma pretošanās spējas palielinās, un, tikai pienākot vecumam, tas atkal ir spiests dot ceļu jaunai dzīvībai. To pašu zināmā mērā var attiecināt arī uz ideju dzīvotspēju.

Gandrīz visi mēģinājumi iznīdēt vienu vai otru mācību ar rupjas vardarbības palīdzību ir beigušies ar neveiksmi un bieži vien noveduši pie pilnīgi pretējiem rezultātiem.

Taču spēka kampaņas vadošais priekšnoteikums ir sistemātiskums un neatlaidība. Uzvarēt jebkuru mācību var tikai tādā gadījumā, ja spēks pirmām kārtām tiek izmantots ilgu laiku un vienādi neatlaidīgi. Tikko idejas vajāšanā sākas šaubas un svārstīšanās, var gandrīz droši teikt, ka iznīcināšanai paredzētā ideja ne tikai cietīs no vajāšanas, bet pat nostiprināsies. Tikko noplaks vajāšanu vilnis, uzliesmos jauns sašutums par bijušajām ciešanām un vajātās mācības aizstāvju rindās tiks savervēti jauni piekritēji. Vecie piekritēji vēl vairāk norūdīsies savā naidā pret vajātājiem, "atšķēlušies" piekritēji pēc vajāšanas briesmu izzušanas atgriezīsies pie bijušajām simpātijām utt. Tādējādi galvenais panākumu priekšnoteikums ir nepārtraukta un neatlaidīga vajāšana. Taču neatlaidība šajā jomā var būt tikai idejiskas pārliecības rezultāts. Vardarbība, kas nav radusies no nesatricināmas idejiskas pārliecības, noteikti būs nepārliecinoša un svārstīga. Tādai vardarbībai nekad nepietiks nemainīguma, stabilitātes. Tikai tas pasaules uzskats, kuram cilvēks fanātiski tic, var radīt pastāvīgumu. Bet šāda neatlaidība, protams, ir atkarīga no tā cilvēka enerģijas un brutālas izlēmības, kas vada šo operāciju. Tātad iznākums ir atkarīgs arī no vadoņa personiskajām īpašībām.

Bez tam jāievēro arī šāds fakts.