Mana Cīņa

Propagandas māksla ir pareizi izprast masu jūtu pasauli. Tikai tas dos iespēju psiholoģiski saprotamā formā padarīt masām pieejamu vienu vai otru ideju. Tikai tā var atrast ceļu uz miljoniem cilvēku sirdīm. Tas, ka pārgudrā priekšniecība pat to nav sapratusi, lieku reizi pierāda šī slāņa ārkārtīgo garīgo atpalicību.

Ja pareizi izprot tikko teikto, tad no tā izriet šāda mācība: Nav pareizi izvērst pārāk daudzpusīgu propagandu (tas varbūt ir vietā, ja runa ir par priekšmeta zinātnisku mācīšanu).

Tautas masu uztveres spējas ir ļoti ierobežotas, izpratnes loks — šaurs, bet aizmāršība — ļoti liela. Jau tādēļ vien jebkurai propagandai, ja tā grib būt veiksmīga, jāapskata tikai daži punkti, kas jāizklāsta īsi, skaidri, saprotami un viegli iegaumējamu lozungu formā. Tie jāatkārto, kamēr ir zudušas jebkuras šaubas par to, ka visatpalikušākais klausītājs ir iegaumējis to, ko mēs vēlējāmies. Tikko atteiksimies no šī principa un centīsimies propagandu padarīt daudzpusīgāku, tās iedarbība sāks mazināties, jo tautas masas nebūs spējīgas ne aptvert, ne apgūt visu materiālu.

Līdz ar to panākumi būs mazāki vai arī to nebūs nemaz.

Jo plašāka ir auditorija, uz kuru gribam iedarboties, jo rūpīgāk jāievēro šie psiholoģiskie motīvi.

Piemēram, bija pavisam nepareizi, ka vācu un austriešu propaganda humoristiskajās lapelēs visu laiku pretinieku centās attēlot smieklīgā veidā. Nepareizi tas bija tādēļ, ka jau pirmajā tikšanās reizē ar reālo pretinieku kareivim radās pilnīgi citāds priekšstats, nekā to parasti attēloja prese. Tas nodarīja milzīgu ļaunumu. Kareivis jutās piekrāpts un pārstāja ticēt presei vispār. Viņam sāka likties, ka prese viņu krāpj visās lietās. Protams, tas nekā nevarēja nostiprināt cīņas gribu un norūdīt kareivjus. Gluži otrādi, kareivji krita izmisumā.

Turpretī angļu un amerikāņu kara propaganda, raugoties no psiholoģiskā viedokļa, bija pilnīgi pareiza. Angļi un amerikāņi vāciešus attēloja kā barbarus un huņņus — tā viņi sagatavoja savus kareivjus jebkurām kara šausmām.

Tādēļ angļu kareivis nekad nejutās savas preses apkrāpts. Pie mums viss bija otrādi. Galu galā kareivis sāka uzskatīt, ka visa šī prese ir "viena vienīga krāpšana". Lūk, kādu rezultātu ieguvām, atdodami propagandu ēzeļu rokās, tā ari nesapratuši, ka tāds darbs jāveic visģeniālākajiem cilvēka psiholoģijas pazinējiem.

Pilnīga kareivju psiholoģijas neizpratne noveda pie tā, ka vācu kara propaganda kļuva par paraugu tam, kāda nedrīkst būt propaganda.

Taču pie ienaidnieka būtu varējuši daudz ko iemācīties. Vajadzēja tikai atmest aizspriedumus un ar skaidru skatu vērot, kā četrus ar pusi gadus pretinieks, neatslābinot savus pūliņus ne uz bridi, nenogurstoši cīnījās ar milzīgiem panākumiem.

Taču visgrūtāk sapratām to, kas ir jebkuras veiksmīgas propagandas priekšnoteikums, proti, ka katrai propagandai jābūt "iekrāsotai" subjektīvos toņos. Šajā ziņā mūsu propaganda daudz grēkoja jau no kara pirmajām dienām, ka tiešām nācās uzdot jautājumu: vai tiešām nejēdzību var izskaidrojot tikai ar muļķību vien?

Piemēram, ko mēs teiktu par plakātu, kuram jāreklamē noteiktas ziepes, bet tas sāktu iedvest tautas masās domu, ka arī citas ziepes ir ļoti labas.

Labākajā gadījumā mēs tikai pašūpotu galvu par šādu pieeju.

Bet tas taču attiecas arī uz politisko reklāmu.

Propagandas uzdevums nav skrupulozi izsvērt, cik taisnīgas ir visu karā iesaistīto pušu pozīcijas; tai ir jāpierāda vienīgi sava īpašā taisnība. Kara propagandas uzdevums ir nepārtraukti pierādīt savu taisnību, bet tai nav jāmeklē objektīvā patiesība un doktrīnveidā tā jāklāsta tautas masām pat tādos gadījumos, kad tas ir izdevīgi.

Ļoti liela principiāla kļūda bija jautājuma izvirzīšana par kara izcelša­nās vaininiekiem, sak, vainīga jau nav Vācija viena pati, vainīgas ir arī citas valstis. Nē, mums meistarīgi vajadzēja propagandēt ideju, ka vai­nīgs ir tikai un vienīgi pretinieks. Tā vajadzēja darīt pat tad, ja tas nebūtu atbildīs īstenībai. Vācija taču patiesībā arī nebija vainīga, ka sākās karš.

Un kādas nekonsekvencei bija sekas?