Mana Cīņa

Tikai tad, ja ļoti neatlaidīgi un sistemātiski ievērosim šos principus, ar laiku redzēsim panākumu palielināšanos. Tikai tad varēsim pārliecināties, cik brīnumaini un patiesi grandiozi rezultāti var būt tādai propagandai.

Jebkuras reklāmas panākumi (tas attiecas gan uz komerciālo, gan arī politisko reklāmu) slēpjas vienīgi neatlaidībā, sistemātiskumā un ilgumā.

Šajā ziņā pretinieka propagandu var uzskatīt par paraugu. Tā bija neatlaidīga un nenogurdināma. Propaganda tika veltīta tikai nedauzām svarīgām idejām un bija paredzēta vienīgi plašām tautas masām. Visos kara gados pretinieks bez atelpas potēja masās vienas un tās pašas idejas vienā un tajā pašā formā. Ne vienreiz viņš necentās kaut nedaudz mainīt propagandas raksturu, jo bija pārliecinājies, ka tās iedarbība ir lieliska. Kara sākumā likās, ka šī propaganda ir bezprātīga, nekaunīga, pēc tam jau likās, ka tā ir nepatīkama, bet beigu beigās visi tai noticēja. Četrus gadus vēlāk Vācijā uzliesmoja revolūcija, kas gandrīz visus savus lozungus bija patapinājusi no mūsu pretinieku kara propagandas arsenāla.

Bija vēl viena lieta, ko Anglijā saprata ļoti labi: propagandas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tās masveidīguma. Angļi propagandai nežēloja nekādus līdzekļus, jo vienmēr atcerējās, -ka izdevumi atmaksāsies bagātīgi.

Anglijā propaganda tika uzskatīta par pirmā ranga ieroci. Taču Vācijā propaganda kļuva par bezdarbnieku politiķu un visu skumjā izskata bruņinieku nodarbošanos, kuri meklēja siltas vietiņas aizmugurē.

Lūk, tā arī ir izskaidrojams, kāpēc mūsu kara propagandas iznākums līdzinājās nullei.

7. nodaļa: Revolūcija

Mūsu nometnē pretinieka propaganda sākās jau 1915. gadā. Kopš 1916. gada tā kļuva arvien intensīvāka, bet 1918. gada sākumā burtiski mūs applūdināja. Uz katra soļa bija jūtama dvēseļu medību negatīvā ietekme. Pamazām armija iemācījās domāt tā, kā vēlējās ienaidnieks.

Cīņas pasākumi pret propagandu izrādījās nekam nederīgi.

Toreizējam armijas vadītājam bija gan vēlēšanās, gan apņēmība cīnīties pret propagandu visos veidos, kur tā parādījās frontē. Bet, ak vai, viņam nebija nepieciešamā instrumenta. Arī no psiholoģiskā viedokļa pretdarbības pasākumus nedrīkstēja veikt pats komandējošais sastāvs. Lai kontrpropaganda būtu iedarbīga, vajadzēja, lai tā nāktu no mājām, no dzimtenes. Jo tikai par mājām, par tēvzemi kareivji frontē veica brīnumainus varoņdarbus un gandrīz četrus gadus bija atsacījušies gandrīz no visa.

Un kāda bija īstenība? Kā uz šo nekrietno pretinieka propagandu atsaucās dzimtene, mūsu mājas?

Kad iepazināmies ar tā saucamo kontrpropagandu, bieži sev jautājām: kas tas īsti ir, — muļķība vai noziegums?

1918. gada beigās, kad bijām atstājuši Marnas dienvidu krastu, preses līmenis bija tik nožēlojami zems, ka ar lielu sašutumu katru dienu uzdevu sev vienu un to pašu jautājumu: vai tiešām Berlīnē nav vairs neviena cilvēka, kas spētu darīt galu šai armijas varonīgā noskaņojuma kaunpilnajai izšķiešanai?

Ko darīja Francija, kad 1914. gadā uzvarošās kolonas kā lavīna iebrāžas valstī? Ko darīja Itālija, kad notika katastrofa pie Izonco? Ko darīīja tā pati Francija 1918. gada pavasarī, kad vācu divīzijas uzbruka franču karaspēka galvenajiem ierakumiem un mūsu artilērija apšaudīja Parīzi?

Visos šajos gadījumos pretinieks ar visiem spēkiem centās sakautajiem pulkiem iedvest cīņas sparu. Līdz ar to nacionālā pašapziņa tika uzkurināta līdz baltkvēlei. Ar kādu gan neaptveramu spēku, cik ģeniāli toreiz strādāja viņu propaganda, lai par katru cenu atkal radītu karaspēkā ticību galīgajai uzvarai un visiem spēkiem iedvestu domu, ka atkāpties vēl tālāk nozīmē pazudināt sevi, dzimteni un savu dzimto pavardu.

Kas tādos gadījumos notika pie mums?

Nekas un vēl ļaunāk.

Ikreiz, kad paņēmu lasīšanai jaunās avīzes, pārņēma dusmas un sašutums par to nelietīgo aģitāciju, kas acu priekšā nozīmēja psiholoģisku masveida slepkavību; šī psiholoģiskā inde bija kaujas spēku visīstākā graušana.

Daudzreiz mocīja doma: ja šo noziedzīgo nejēgu un bezgribas manekenu vietā propagandu būtu vadījis es, kara rezultāts būtu pavisam citāds.

Šajos mēnešos pirmo reizi sajutu, cik viltīgs ir liktenis: nolicis mani frontes pirmajās līnijās, kur varēja piebeigt jebkura nēģera nejauši izšauta lode; šajā laikā pavisam citā vietā varētu savai dzimtenei izdarīt daudz lielāku pakalpojumu.

Jau biju pietiekami pārliecināts par sevi un zināju, ka propagandu izdotos nostādīt kā nākas.

Taču biju tikai cilvēks bez vārda, viens no astoņiem miljoniem.

Labāk bija turēt muti un izpildīt savu pienākumu šajā vietā, cik labi vien iespējams

* * *