Mana Cīņa

Inteliģence diemžēl pat nedomā par to, kā gan varēja notikt tas, ka neesam spējuši novērst marksisma iesakņošanos. Vēl mazāk tā domā par to, ka, ja jau brīnišķīgā kārtība nav spējusi novērst marksisma iesakņošanos, tad nebūs tik viegli panākt nokavēto un marksismu iznīdēt. Tas nebūt nerunā par labu inteliģences lielajām domāšanas spējām.

Buržuāziskās (kā tās pašas sevi apzīmē) partijas nekad nespēs vienkārši pārvilkt savā nometnē "proletāriskās" masas. Šeit viena otrai pretī stāv divas pasaules. Šo pasauļu savstarpējās attiecības var būt tikai savstarpēja cīņa. Bet uzvaru šajā cīņā nenovēršami gūtu jaunākā partija, t.i. marksisms.

1914. gadā uzsākt cīņu pret sociāldemokrātiju, protams, varēja. Bet kamēr nebija nekā nopietna, ar ko nomainīt šo kustību, cīņai nebija ne solīda pamata, ne arī tā bija spējīga nodrošināt labu iznākumu.

Bija palikusi tukša vieta.

Šādi uzskati izveidojās jau ilgi pirms kara sākšanās. Tieši tādēļ nevarēju izšķirties un iestāties kādā no pastāvošajām partijām. Pasaules kara notikumi vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka īsteni cīnīties pret sociāldemokrātiju nav nekādas nozīmes, kamēr tai pretī nevaram likt kustību, kura būtu kaut kas vairāk kā parasta "parlamentāriskā" partija.

Savu tuvāko draugu vidū ne vienreiz vien atklāti runāju par šīm lietām.

Tieši sakarā ar to pirmo reizi radās ideja kādreiz tomēr nodarboties ar politiku.

Tas arī deva iemeslu nelielos draugu pulciņos vairākkārt runāt par to, ka pēc kara centīšos kļūt par oratoru, saglabājot arī profesiju.

Par to visu laiku domāju un, kā izrādījās, ne velti.

6. nodaļa: Kara propaganda

Arvien vairāk iedziļinādamies visos politiskajos jautājumos, uzmanību pievērsu ari kara propagandas problēmām. Propagandā saskatīju instrumentu, kuru meistarīgi izmanto marksistiski sociālistiskās organizācijas. Jau sen biju pārliecinājies, ka pareizā ieroča izmantošana ir īsta māksla, un buržuāziskās partijas pilnīgi neprot ar to rīkoties. Tikai kristīgi sociālā kustība, it īpaši Luegera laikā, vēl prata ar zināmu virtuozitāti izmantot propagandas līdzekļus, līdz ar to ari nodrošinot zināmus panākumus.

Taču tikai pasaules kara laikā kļuva skaidrs, kādus milzīgus panākumus var gūt pareizi izmantota propaganda. Par nožēlu, arī šo lietu nācās studēt, izmantojot pretējās puses darbību, jo Vācijas veikums šajā jomā bija diezgan pieticīgs. Pie mums gandrīz pavisam nenotika nekāds izskaidrošanas darbs. Tas krita acīs katram kareivim. Bija vēl viens iemesls, lai dziļāk pārdomātu propagandas jautājumus.

Laika pārdomām bieži vien bija pietiekami daudz. Pretinieks savukārt rūpējās par praktiskajām nodarbībām ik uz soļa.

Mūsu vājumu tas izmantoja ar nedzirdētu veiklību un patiesi ģeniālu aprēķinu. Pretinieka kara propagandas paraugi iemācīja bezgala daudz ko. Tie, kuru pienākums bija atbildēt par darbu, vismazāk domāja par pretinieka lielisko darbību. No vienas puses, priekšniecība uzskatīja sevi par pārāk gudru, lai vēl kaut ko mācītos no citiem, no otras puses, vienkārši trūka labās gribas to darīt.

Un vai tad vispār bija kaut kāda propaganda?

Diemžēl uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Viss, kas tika darīts šajā virzienā, jau sākumā bija tik nepareizs un nederīgs, ka nevarēja dot nekādu labumu.

Propagandas forma bija nepiemērota un būtībā pilnīgi neatbilda kareivja psiholoģijai. Jo vairāk iedziļinājos propagandas metodēs, jo vairāk par to pārliecinājos.

Kas tad ir propaganda — mērķis vai līdzeklis? Priekšniecība pilnīgi neorientējās jau pirmajā jautājumā.

Propaganda patiesībā ir līdzeklis, un tā jānovērtē tikai no atbilstības mērķim. Lūk, kādēļ propagandas formai ir jāvadās no mērķa, jākalpo tam. Mērķis ir tas, kam jānosaka propagandas forma. Skaidrs ir arī tas, ka, atkarībā no vispārējām vajadzībām, mērķis var mainīties un līdz ar to jāmainās ari propagandai. Mērķis pasaules karā, par kuru cīnījāmies ar pārcilvēciskiem spēkiem, bija viscēlākais, kādu jebkad zināja cilvēki. Cīnījāmies par tautas brīvību un neatkarību, par maizes riecienu, par nākotni un nācijas godu. Par spīti pretējiem apgalvojumiem, nācijas gods reāli pastāv. Tautas, kas nevēlas aizsargāt savu godu, agrāk vai vēlāk zaudē brīvību un neatkarību, kas galu galā ari ir taisnīgi, jo bezgodīgas paaudzes nav pelnījušas būt brīvas. Tam, kas vēlas palikt gļēvs vergs, nav goda jūtu, jo par godu viņam nenovēršami būs jācīnās ar vieniem vai otriem naidīgiem spēkiem.

Vācu tauta cīnījās par cilvēcīgu eksistenci, un propagandas mērķim vajadzēja būt cīņas uzturēšanai un uzvaras nodrošināšanai.