Mana Cīņa

Par jebkuru pasaules uzskatu (vai tas būtu reliģisks vai politisks — šeit robežu novilkt dažreiz ir ārkārtīgi grūti) paudēju var teikt, ka tas cīnās ne tikai par pretinieka idejiska pamata iznīcināšanu, bet vēl vairāk par savu ideju ieviešanu. Tādēļ cīņa iegūst mazāk aizstāvības, bet vairāk uzbrukuma raksturu. Cīņas mērķis ir nosakāms ļoti viegli: mērķis būs sasniegts, ja pati ideja būs uzvarējusi. Daudz grūtāk ir pateikt, vai pretinieka ideja ir pilnīgi uzvarēta un vai šī uzvara ir garantēta uz visiem laikiem. Vienmēr ir ļoti grūti noteikt brīdi, kad galamērķi var uzskatīt par sasniegtu. Tikai tādēļ vien uzbrukums par sava pasaules uzskata ieviešanu vienmēr tiks izdarīts plānveidīgāk tin ar plašāku vērienu nekā aizstāvība. Šeit, tāpat kā visās citās jomās, uzbrukuma taktikai piemīt visas priekšrocības salīdzinājumā ar aizstāvēšanos. Bet vardarbīgai cīņai pret konkrētām idejām noteikti būs aizstāvēšanās raksturs tikai līdz brīdim, kamēr zobens pats nekļūs par jaunās idejiskās mācības nesēju, sludinātāju un izplatītāju.

Augstāk teikto apkopojot, varētu sacīt tā:

Jebkurš mēģinājums uzvarēt noteiktu ideju ar ieročiem cietīs sakāvi, ja vien šī cīņa pret konkrēto ideju nebūs ciņa par jaunu pasaules uzskatu. Tikai tādā gadījumā, ja pret vienu pasaules uzskatu visā tā idejiskajā bruņojumā nostājas cits pasaules uzskats, vardarbībai būs noteicoša loma, un tā nesīs labumu tai pusei, kura pratīs to piemērot maksimāli nežēlīgi un ilgi.

Līdz šim tieši šo pazīmju trūka pret marksismu vērstajai cīņai. Lūk, kādēļ šī cīņa nav devusi nekādus panākumus.

Ar to var izskaidrot arī faktu, kāpēc Bismarka izņēmuma likums pret sociālistiem galu galā nenoveda pie mērķa un arī nebija spējīgs to izdarīt. Arī Bismarkam trūka jauna pasaules uzskata programmas, par kura uzvaru varētu turpināt iesākto cīņu. To nevarēja aizstāt vairāk nekā nožēlojamie lozungi par "mieru un kārtību", "valsts autoritāti" utt. Tikai bezidejiski ierēdņi un muļķa "ideālisti" noticēs, ka ļaudis dosies nāvē šādu lozungu dēļ.

Lai Bismarka sāktā kampaņa gūtu panākumus, trūka šīs kampaņas idejiskā pamata. Lūk, tādēļ arī visā pret sociālistiem īstenotā likumdošanā Bismarkam bija jāpieļauj noteikta atkarība no iestādes, kuru radīja marksisma domāšanas veids. Par tiesnesi savā strīdā ar marksistiem Bismarks bija spiests "iecelt" buržuāzisko demokrātiju, bet tas nozīmēja pieņemt darbā āzi par dārznieku.

Loģiski viss izrietēja no tā, ka cīņā pret marksismu trūka citas, pretējas idejas, kurai būtu tikpat liels pievilkšanas spēks. Tā rezultātā visa Bismarka antisociālistu kampaņa radīja vienu vienīgu vilšanos.

Vai tad pasaules kara sākumā šajā ziņā varēja teikt kaut ko citu? Diemžēl, nē!

Jo vairāk tolaik prātoju par to, ka valdībai asi un noteikti jācīnās pret sociāldemokrātiju kā mūsdienu marksisma iemiesojumu, jo saprotamāks kļuva tas, ka patiešām nav nekā idejiska, ar ko šo mācību nomainīt. Ko gan tādu tautas masām varējām dot, kas uzvarētu sociāldemokrātiju? Nebija nekādas kustības, kas spētu vest aiz sevis milzīgās strādnieku masas, kuras tik tikko bija atbrīvojušās no marksistisko vadoņu ietekmes. Pavisam muļķīgi būtu bijis domāt, ka internacionāls fanātiķis, kas tikko atstāj savas šķiras partijas rindas, tūlīt būs ar mieru stāties citā šķiriskā partijā — buržuāziskā partijā. Lai cik nepatīkami to būtu dzirdēt dažādām organizācijām, taču jāpasaka, ka buržuāziskie politiķi arī pilnīgi aizstāv savu organizāciju šķirisko raksturu, bet ne citu. Ja kāds izlems noliegt šo faktu, tas ir ne tikai nekauņa, bet arī muļķīgs melis.

Vispār neuzskatiet tautas masas par dumjākām, nekā tās ir patiesībā. Politiskos jautājumos instinkts bieži vien nozīmē daudz vairāk nekā saprāts. Varbūt iebildīs, ka masu internacionalistiskais noskaņojums pierāda tieši pretējo un atspēko viedokli par tautas pareizajiem instinktiem. Uz to atbildēsim tā, ka demokrātiskais pacifisms ir tikpat muļķīgs, bet šīs mācības "izplatītāji" parasti ir buržuāzijas pārstāvji. Kamēr miljoniem buržuā katru rītu lasīs un pielūgs demokrātiskos laikrakstus, mantīgo šķiru pārstāvjiem nebūs pa spēkam un liksies nepiedienīgi pasmieties par "biedru" muļķību. Galu galā gan strādniekiem, gan šiem buržuā ir gandrīz vienāda idejiskā "barība" — abi rakņājas pa mēsliem. Bet fabrikants abos gadījumos ir viens un tas pats — ebrejs.

Ļoti kaitīgi ir noliegt pastāvošos faktus. Nav iespējams arī noliegt faktu, ka šķiru cīņā runa nav tikai par idejiskām problēmām. Tas gan tiek bieži apgalvots, it īpaši priekšvēlēšanu cīņā, un tomēr tam ar patiesību nav nekā kopīga. Vienai daļai mūsu tautas ir kārtu aizspriedumi, nievājoša attieksme pret fiziskā darba strādnieku — tādi diemžēl ir reālie fakti un nevis mēnessērdzīgu cilvēku fantāzijas auglis.