Mana Cīņa

Zināma centralizācija, it sevišķi satiksmes ceļu jomā, tik tiešām ir nepieciešama. Taču mums, nacionālsociālistiem, pastāvot tagadējam režīmam bieži iznāk uzstāties pret to tādos gadījumos, kad attiecīgi pasākumi kalpo graujoši ārpolitikai. Tāpēc šādās situācijās mums jādara viss, lai apgrūtinātu un pēc iespējas traucētu tādu politiku. Tas attiecas ari uz cīņu pret nozīmīgāko nozaru centralizāciju, ko veic valsts iestādes. Vadoties no šiem apsvērumiem, nacionālsociālistiskā kustība ir ieņēmusi pozīciju pret tādiem pasākumiem.

Otrs motīvs, kas liek pretoties tāda veida centralizācijai, ir tas, ka, palielinoties centrālās varas kompetencei, šādos apstākļos saskatām jaunus draudus iekšpolitikai. Centrālie orgāni ar to iegūst iespēju izdarīt spiedienu uz visu iekšējo valsts dzīvi, bet tas savukārt kļūst par vēl lielāku visas vācu tautas nelaimi. Pašreizējais jūdaiski demokrātiskais režīms, kas kļuvis par lāstu visai vācu tautai, cenšas neitralizēt jebkuru vēl pilnībā nepakļāvušos valstu kritiku, līdz ar to tām atņemot pēdējās patstāvības paliekas. Tas nacionālsociālistiem dod visas tiesības radīt opozīcijai stabilāku pamatu tās cīņā pret centralizāciju. Mums jāizmanto Bavārijas sevišķais stāvoklis, lai tā kalpotu augstākām nacionālajām interesēm cīņā pret tagadējo novembra demokrātiju. Virknē gadījumu pašreizējās tā saucamās centralizācijas dēļ atsevišķām valstīm tiek atņemtas to tiesības tikai tāpēc, lai daudzas iestādes visā pilnībā nonāktu savtīgo revolūcijas vadoņu rokās. Šāda centralizācija pa labi un pa kreisi patiesībā ir tirgošanās ar sabiedriskajām vietiņām partiju egoistisko interešu labad. Administratīvajā aparātā ir ieplūdis milzīgs daudzums ebreju, un tagad katrs var redzēt, ka šis aparāts ir kļuvis par īstu ebreju cietoksni.

Trešais motīvs taktisku apsvērumu dēļ liek mums ļoti uzmanīgi apskatīt katru jaunu centralizācijas mēģinājumu, lai nepieciešamības gadījumā izrādītu pretošanos. Taču mums vienmēr jāvadās no augstākajām nacionālpolitiskajām interesēm, bet nekad no partikulārā redzes viedokļa. Pēdējā piebilde ir nepieciešama tāpēc, lai mūsu pretiniekiem nerastos domas, ka nacionālsociālisti vispār noliedz federatīvajai valstij tiesības uz lielāku suverenitāti, nekā tā ir atsevišķām valstīm. Nacionālsociālistiem valsts ir tikai forma. Pats būtiskākais ir tās saturs, t.i., nācijas tautas intereses. Viss pārējais ir pakļauts tām. Forma nedrīkst mums kļūt par fetišu.

Vācu republikā iekļautās valstis uzskata par nepieciešamu uzturēt ārzemēs savas pārstāvniecības papildus Visvācijas pārstāvniecībām. Bez tam atsevišķas valstis nosūta pārstāvniecības viena pie otras federatīvās valsts ietvaros. Šādai nekārtībai jādara gals un tas ari tiks izdarīts.

Pie mums ir pieraduši izmantot sūtņu amatos un sūtniecībās veco muižnieku ģimeņu atvases. Mēs, nacionālsociālisti, nevaram piedalīties šajā izvirtušo ģimeņu aprūpēšanā. Turpināt iet pa šo ceļu, mūsuprāt, ir pārāk liela greznība. Uzskatām, ka nākotnē atsevišķo valstu patstāvību jāierobežo galvenokārt ar kultūrpolitikas jautājumu loku. Tā, piemēram, Bavārijas labā visvairāk ir darījis Ludvigs I. Taču pat viņš uzmanību pievērsa vispirms kultūras jautājumiem Bavārijā, bet nevis speciāli nostiprināja tās valstisko patstāvību.

Tādā veidā viņš nostiprināja Bavārijas pozīcijas daudz labāk un pamatīgāk. Minhene tolaik vēl bija maznozīmīga provinciāla rezidence, kuru Ludvigs I pārvērta par lielu vācu mākslas metropoli, izveidojot milzīgu kultūrās centru. Bez tam Bavārijā varētu vērot Saksijai līdzīgus procesus, kur Nirnberga tiktu pārvērsta par franku pilsētu. Minheni par lielpilsētu nepārvērta saukļa "nost Prūsiju" klaigātāji, bet gan karalis. Viņš to izveidoja par māksliniecisku pērli, kuru nevarēja nepamanīt, un pret kuru visi izturējās ar atbilstošu cieņu kā pret slavenu kultūras centru.

Mēs šo mācību nedrīkstam aizmirst. Nākotnē atsevišķu valstu patstāvība, mūsuprāt, izpaudīsies kultūrpolitiskajā jomā, bet nevis tīrajā valstiskumā. Taču arī tur ar laiku pastiprināsies nonivelēšanās. Paplašinoties sakariem, cilvēki tik ātri sajaucās, ka robežas neizbēgami izzūd. Tas noved pie arvien lielākas kopības arī kultūras dzīvē.