Mana Cīņa

Attiecībā uz armiju, mums tā jāatbrīvo no jebkādas patstāvīgo valstu atsevišķas ietekmes. Nacionālsociālistiskajai valstij nav jāatkārto iepriekšējās kļūdas, t.i., nav jāizvirza armijai neraksturīgi uzdevumi. Vācu armijai nav jākļūst par atsevišķām ciltīm piemītošo konservatīvo īpašību skolu. Tai jākļūst par savstarpējās sapratnes un atšķirību likvidētāju skolu starp Vācijas atsevišķu daļu vāciešiem. Armijai ir jāapvieno visi vācu zaldāti, jāpārvar iespējamie atšķirtības momenti. Tai jāpaplašina zaldātu redzesloks, atklājot visas vācu nācijas perspektīvas. Ir lietderīgi jaunajam vācietim karadienesta laikā parādīt visu Vāciju, bet nevis tikai viņa dzimšanas vietu. Dzīvesvietas raksturu var saglabāt karaspēka veidi, bet ne garnizoni. Citus centralizācijas veidus reizēm var kritizēt, bet centralizāciju militārajā jomā - nekad! Tajā mēs saskatām savas nākotnes ķīlu.

Jaunā, uzvarām vainagotā ideja nekādā gadījumā neļaus sev sasaistīt rokas ne ar kādiem apsvērumiem, izņemot mūsu lietas uzvaru. Nacio­nālsociālisms principiāli piesavina tiesības uzspiest savus principus visai vācu nācijai, neapstājoties vienas vai otras valsts robežu priekšā. Jo tikai tā mēs varam nacionālsociālisma idejas izaudzināt visai vācu nācijai. Tāpat kā baznīcu nesaista politiskas robežas, tā ari nacionālsociālistiskā ideja nevar apstāties pie atsevišķu Vācijas apgabalu robežām.

Nacionālsociālistiskā mācība nav atsevišķu Vācijas valstu politiskais ierocis. Taču tā pretendē uz bezierunu kundzību pār visu vāciešu nāciju. Nacionālsociālistiskā mācība pretendē uz visas tautas likteņa, noteikšanu un tās dzīves pārorganizēšanu. Lūk, tāpēc nacionālsociālisti nevar rēķi­nāties ar robežām, kuras nav mūsu, bet ir tās politikas radītas, kuru mēs noraidām.

Jo pilnīgāka būs mūsu ideju uzvara, jo lielāku iekšējo brīvību mēs varēsim dot katram.

11. nodaļa: Propaganda un organizācija

1921. gads ļoti ietekmēja kā manu personisko dzīvi, tā arī kustību. Iestājoties Vācijas nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā, pārņēmu savā vadībā propagandas darbu. Tajā laikā šo darbu uzskatīju par nozīmīgāko. Toreiz nevajadzēja domāt par organizatoriskajiem jautājumiem, jo galvenais uzdevums bija iepazīstināt ar mūsu idejām pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Lai nodrošinātu organizāciju ar kvalitatīviem cilvēkiem, vispirms bija vajadzīga propaganda. Vispār neatzīstu organizāciju strauju izaugsmi un esmu pret pedantisku pieeju šī jautājuma risināšanā. Reti tādā ceļā var radīt dzīvotspējīgu organizāciju; visbiežāk izveidojas tikai miris mehānisms. īstai organizācijai ir jāattīstās normāli. Tikai tad tā ir patiešām vitāla. Ja idejas jau ir aptvērušas pietiekamu cilvēku daudzumu, tad tās jau pašas cenšas radīt zināmu kārtību. Tad ari lielu nozīmi iegūst jautājums: "Kādas būs iekšējās organizācijas formas?" Tomēr te jārēķinās ar cilvēciskām vājībām, kas daudzus cilvēkus, it sevišķi sākumā, noskaņo pret tādiem cilvēkiem, kam ir attīstītākas garīgās spējas. Ja organizācija tiek radīta tīri mehāniskā ceļā, tad vadībā izvirzītā personība greizsirdības dēļ liek šķēršļus cilvēkiem ar lielākām spējām šajā darbā. Tas ir bīstami. Ļaunums var izrādīties milzīgs. Jaunai kustībai tādas briesmas var būt patiešām liktenīgas.

Tāpēc būtu mērķtiecīgāk, ja kustības centrs zināmu laiku nodarbotos ar īstu propagandu un tikai pēc tam, rūpīgi atlasot visspējīgākos piekritējus, izvēlētos patiešām derīgus vadītājus. Bieži atgadās, ka tieši mazāk pamanāmu cilvēku vidū atrodas jau īsti,, iedzimti vadoņi. Ir pilnīgi nepareizi uzskatīt teorētiskās spējas par vadītāja galvenajām īpašībām.

Dzīvē parasti notiek tieši otrādi.

Izcili teorētiķi tikai ļoti retos gadījumos kļūst par tik pat izciliem organizatoriem. Teorētiķa, jaunas programmas radītāja spēks galvenokārt slēpjas izzināšanas jomā un pareizu abstraktu likumu formulējumos. Taču organizatoram vispirms ir jābūt psihologam. Viņam nākas pieņemt cilvēku tādu, kāds tas ir. Tāpēc organizatoram galvenais ir iepazīt cilvēku, novērtēt viņu, bet nepārvērtēt to. Organizatoram jārēķinās gan ar cilvēciskām vājībām, gan arī ar dzīvnieciskiem instinktiem, kas mīt cilvēkā. Tikai, ievērojot visus šos faktorus, izdosies izveidot tādu organizāciju, kas patiešām būs vitāls, dabīgs organisms. Tā būs spēcīga un stipra organizācija, kas varēs kalpot par pamatu noteiktām idejām un to īstenošanai dzīvē.