Vēl retāk liels teorētiķis tajā pašā laikā kļūst par lielu vadoni. Drīzāk aģitators var kļūt par lielu vadoni, lai gan zinātnes pārstāvji šādu viedokli uztver skeptiski. Taču es palieku pie sava viedokļa. Un tas ir saprotams. Aģitators, kas ir spējīgs ietekmēt cilvēku jūtas par labu noteiktai idejai, vienmēr ir psihologs. Tāds cilvēks ir daudz vairāk piemērots vadoņa lomai nekā pasaules mēroga teorētiķis, kas maz pazīst cilvēkus. Jo vadīt nozīmē pavēlēt cilvēkiem. Izvirzīt idejas vēl nenozīmē cilvēkus vadīt. Te nav nekā kopēja vienam ar otru. Pilnīgi bezjēdzīgi ir strīdēties par to, kas ir svarīgāk — mācēt formulēt ideālus un cilvēces mērķus vai mācēt tos īstenot dzīvē. Viens bez otra būtu pilnīgi bezjēdzība. Visskaistākā teorija neko nenozīmēs un paliks pilnīgi bezmērķīga, ja neatradīsies vadonis, kas pratīs to aizvadīt līdz cilvēkiem. Un otrādi. Ja arī praktiskam vadītājam ir ģeniāla vadoņa vēriens un īpašības, taču liela labuma nebūs, ja neatradīsies pietiekami gudrs teorētiķis, kas noformulēs cīņas mērķus. Teorētiķa, organizatora un vadoņa īpašību kopums vienā un tajā pašā personā ir viena no visretākajām parādībām uz zemes. Šo trīs īpašību esamība vienai personai ari rada izcilu vadoni.
Jau norādīju, ka savas darbības pirmo posmu pilnīgi veltīju propagandai. Tikai tā deva iespēju radīt pirmo ļaužu kodolu, kas apguva mūsu jaunās mācības idejas un veidoja pirmos organizācijas elementus. Šajā laikā propagandas mērķiem bija lielāka nozīme nekā organizācijai.
Ja jaunā kustība par savu mērķi uzskata visas pastāvošās kārtības sagraušanu un tās vietā pavisam jaunas iekārtas radīšanu, tad vadītāju uzskatiem ir jābūt vienādiem šādā ziņā. Katra kustība savus cilvēkus dala divās lielās grupās: 1) kustības piekritējos un 2) partijas biedros.
Propagandas uzdevums ir vervēt piekritējus, bet organizācijas uzdevums ir vervēt partijas biedrus.
Par kustības piekritēju var kļūt katrs, kas atzīst kustības mērķus; par organizācijas biedru var kļūt tikai tas, kas ir gatavs cīnīties par šo mērķu īstenošanu. Kustības piekritēju simpātijas iekaro propaganda. Taču organizācijas uzdevums ir ar propagandas palīdzību iegūt jaunus piekritējus, no kuriem pēc tam tiek veidota organizācija.
Lai kļūtu par noteiktas idejas piekritēju, pietiek tikai ar pasīvām simpātijām. Lai kļūtu par organizācijas biedru, nepieciešams aktīvs darbs un aktīva šo ideju aizstāvēšana. Lūk, tāpēc no desmit konkrētas idejas piekritējiem tikai viens vai divi kļūst par organizācijas biedriem.
Lai kļūtu par idejas piekritēju, ir nepieciešama tikai noteikta pārliecība. Lai kļūtu par organizācijas biedru, ir nepieciešama vīrišķība atklāti uzstāties par šo pārliecību un propagandēt to citiem cilvēkiem.
Vairākums cilvēku ir bailīgi un piesardzīgi un tiem ir raksturīga pasīva labvēlība. Lai kļūtu par organizācijas biedru, ir nepieciešama noteikta aktivitāte, kas raksturīga tikai cilvēku mazākumam.
Propagandas uzdevums ir nemitīgas rūpes par to, lai iekarotu jaunus un jaunus konkrētās idejas piekritējus. Turpretī, organizācijas uzdevums ir sistemātisks darbs vērtīgāko kustības piekritēju atlasē, lai viņus uzņemtu partijas biedru rindās. Lūk, tāpēc propagandai nav speciāli jārūpējas, lai iegūtie piekritēji būtu cilvēki ar noteiktām spējām, izpratni un raksturu. Taču organizācija speciāli nodarbojas ar to, ka no visiem kustības piekritējiem tā ļoti rūpīgi atlasa tos cilvēkus, kas patiešām ir gatavi nodrošināt kustības uzvaru.
* * *
Propaganda izvirza mērķi izplatīt konkrēto mācību tautā. Organizācija izvirza uzdevumu aptvert tikai tos cilvēkus, kas psiholoģisku apsvērumu dēļ neierobežos minēto ideju izplatīšanu.
* * *
Propaganda cenšas ietekmēt visus iedzīvotājus noteikto ideju garā. Organizācija atlasa no kustības piekritējiem kaujinieciskus cilvēkus, kas gatavi cīnīties par šo ideju pilnīgu uzvaru.
* * *
Jo veiksmīgāk propaganda aptver iedzīvotāju masas, jo tuvāka ir konkrēto ideju uzvara. Jo stingrāka un stiprāka ir organizācija, kas izvirza par savu uzdevumu veikt praktisko cīņu, jo vairāk ir nodrošināta šo ideju uzvara.
No tā izriet secinājums: jo kvantitatīvi lielāks ir kustības piekritēju skaits, jo ir labāk; taču pārmērīgi liels organizācijas biedru skaits drīzāk ir bīstams nekā derīgs.
* * *
Kad propagandas ietekmē idejas ir iekarojušas tautas vairākumu, tad atbilstošus secinājumus var izdarīt skaitliski neliela organizācija. No tā izriet secinājums: jo plašāka ir propaganda, jo mazāka var būt pati organizācija. Te mijiedarbība ir apgriezti proporcionāla. Jo lielāks ir kustības piekritēju skaits, jo pieticīgāks var būt partijas biedru skaits. Un otrādi: jo sliktāka propaganda, jo plašākai ir jābūt organizācijai. Pēdējā gadījumā kustība var cerēt uz panākumiem tikai tad, ja mazāk būs piekritēju, bet lielāks būs organizācijas biedru skaits.
* * *