Mana Cīņa

Griežoties pie vēlētājiem, buržuāziskās partijas žēlojās, ka atsevišķas valstis arvien vairāk zaudē savas suverēnās tiesības. Tā ir izlikšanās. Vai gan pašas šīs partijas necentās pārspēt viena otru, pildot Versaļas līgumu? Bet tā pildīšanai neizbēgami seko dziļas izmaiņas iekšpolitikā. Ja atsevišķās valstis tagad ieņēmušas noraidošāku nostāju pret federatīvo valsti nekā Bismarka laikā, tad tas notiek tāpēc, ka tā tik nožēlojamā veidā pārstāv visas vācu tautas intereses. Federatīvā valsts paliek sveša visiem tautas slāņiem. Vispirms pašreizējā republika ir spiesta aizsargāt sevi no saviem pilsoņiem, ievērojot speciālus likumu pantus un izmantojot cietumu. Tā pati pasludina sev iznīcinošu spriedumu un parāda, cik zemā līmenī atrodas viss pašreizējais režīms.

Un vēl vienā ziņā nav taisnība tām partijām, kuras apgalvo, ka atsevišķu valstu negatīvā attieksme pret federatīvo valsti izskaidrojama ar tās pārāk lielo centību sastāvdaļu suverenitātes ierobežošanā. Pieņemsim, ka federatīvā valsts, nepaplašinot savu kompetenci, tomēr iekasētu no mazajām valstīm milzīgas naidas summas. Vai tad šī negatīvā attieksme mainītos? Protams, nē. Parastā ceļā Versaļas līgumā pieprasītās summas nesavācot, federatīvā valsts būtu spiesta tās iekasēt ar eksekūciju palīdzību. Ja jau republikai nav ne vīrišķības, ne apņēmības pārtraukt bēdīgi slavenā līguma prasību izpildi, tad tai saistības jāpilda. Nu, bet kas ir vainīgs? Turklāt tās pašas partijas, kas, nepārtraukti propagandējot atsevišķo valstu patstāvības saglabāšanu, sistemātiski atbalsta tādu federatīvās valsts politiku, kas neizbēgami ved pie atsevišķo valstu "suverenitātes" zaudēšanas.

Saku "neizbēgami" tāpēc, ka pašreizējā federatīvā republika neko citu nevar darīt, ja jau tās nolādētā iekšējā un ārējā politika uzliek tai tādu milzīgu materiālu slogu. Iekšējā spiediena palielināšanās neizbēgami ved pie atsevišķu valstu suverenitātes samazināšanās.

Vecā valsts nodrošināja brīvību iekšpusē un parādīja spēku uz āru. Taču pašreizējā republikā ir vērojams vājums abos virzienos, un tāpēc tai ir vajadzīga speciāla likumdošana iekšpolitisku mērķu sasniegšanai. Tikai ar spēku var piespiest padotos maksāt uzliktās nodevas. Brīvi pilsoņi bija tikai vecajā Vācijā. Tagadējā republika ir tikai starptautiskā imperiālisma kolonija. Lūk, tāpēc šajā republikā nav pilsoņu, bet labākajā gadījumā ir padotie. Tāpēc tai nav pat sava nacionālā karoga. Tas, ko pie mums par tādu dēvē, ir tikai priekšniecības izdots fabrikas zīmogs. Nav tālu tas laiks, kad pati republika pamanīs, cik pašreizējie tās simboli ir sveši pilsoņiem. Tā pati ir darījusi visu, lai iedzīvotāji tagadējo režīmu uzskatītu tikai par tādu vācu vēstures epizodi.

Tādējādi pašreizējā valsts, lai turpinātu savu nožēlojamo eksistenci, ir spiesta ierobežot atsevišķo valstu suverenitāti, vadoties arī no politiskiem apsvērumiem. Tā ir spiesta no saviem pilsoņiem izsūkt pēdējo asins lāsi, taču, lai to izdarītu, ir jāatņem pilsoņiem arī pēdējās tiesības. Ja pārfrāzē iepriekš izteikto tēzi, tad mums, nacionālsociālistiem ir jāizdara šāds nozīmīgs secinājums: spēcīga nacionālā valsts, kas var aizstāvēt savu pilsoņu intereses uz ārpusi, vienmēr varēs nodrošināt savu pilsoņu brīvību iekšpusē. Tai nebūt nav jāraizējas par valsts stabilitāti. Bet tieši tāpēc spēcīga nacionālā valdība var izvirzīt augstas prasības gan atsevišķām personām, gan arī atsevišķām valstīm. Tikai tādā gadījumā atsevišķu valstu tiesību ierobežošana nekaitēs valsts interesēm kopumā. Nav šaubu, ka visu pasaules valstu iekšējā organizācija nivelējas. Aplami būtu mūsdienās par "valsts suverenitāti" runāt tādām valstīm, kuras savu niecīgo izmēru dēļ nevar uz to pretendēt. No administratīvi tehniskā, satiksmes ceļu un citiem viedokļiem atsevišķu valstu loma arvien samazinās. To, kas agrāk bija valsts, tagad var dēvēt par provinci. To, kas tagad ir valsts, agrāk uzskatīja par kontinentu. Kas nesaprot šos jaunos apstākļus un no tiem izrietošās sekas, tas vienkārši atpaliek no sava laika. Tādi cilvēki vienmēr ir bijuši un būs, taču apturēt vai pagriezt atpakaļ vēstures ratu viņi nespēj.

Mēs, nacionālsociālisti, nevaram paiet garām šiem faktiem, mums jāprot, izmantojot tos, izdarīt atbilstošus secinājumus. Mēs neļausim, lai mūs piemuļķotu nacionālās buržuāzijas partiju frāzes, jo to realizācijas mēģinājumi ir noveduši šīs partijas strupceļā. Pat vēl vairāk: ja Bavārijā atradās kāds nopietns darbonis, to tūlīt nodēvēja par cilvēku, kurš "atstājis mūsdienu valsts pamatus". Viņu sāka vajāt, kamēr to izdevās iesēdināt cietumā vai vismaz nelikumīgi atņemt tam tiesības publiski uzstāties. Šie ļaudis prot arī no reliģijas radīt politiskās spēles līdzekli. Arī federatīvās valsts uzbūve viņu rokās ir bieži visai netīra rakstura partijas intrigu līdzeklis.