Mana Cīņa

Propagandas galvenais uzdevums ir iekarot to cilvēku simpātijas, no kuriem pēc tam tiks veidota organizācija. Organizācijas galvenais uzdevums ir iekarot tos cilvēkus, kas ir spējīgi propagandas veikšanai. Propagandas uzdevums ir iedragāt ticību pastāvošajai kārtībai un nostiprināt cilvēkos ticību jaunajai mācībai. Organizācijās otrs uzdevums ir cīņa par varu, tādējādi nodrošinot jaunās mācības pilnīgu uzvaru.

* * *

Pasaulvēsturiskā garīgā jeb cilvēka prāta revolūcija savus lielākos panākumus guva tad, kad pārliecināja gandrīz visus iedzīvotājus par sava pasaules uzskata pareizību, un, ja vajadzēja, tad uzspieda to arī tiem, kas vēl tam neticēja. Organizācijai jāaptver tikai tāds cilvēku daudzums, kas nepieciešams vissvarīgāko valsts pārvaldes pozīciju ieņemšanai.

Visbīstamākais organizācijai ir tās pārāk strauja izaugsme, nenormāls partijas biedru skaita pieaugums. Līdz tam laikam, kamēr kustībai nākas smagi cīnīties par savām idejām, bailīgie un egoistiskie cilvēki cenšas no tās izvairīties. Bet, kad uzvara ir gūta vai arī ir tai tuvu, tad tādas organizācijas rindās steidzas iekļauties visi.

Tāpēc var izskaidrot to, ka daudzas kustības pirms pašas uzvaras vai tuvojoties pēdējai izšķirošajai cīņai, strauji kļūst vārgas, pārstāj cīnīties un atmirst. Tas nozīmē, ka pirmo uzvaru ietekmē konkrētajā kustībā strauji ieplūda daudz nekvalitatīvu un necienīgu elementu, kas ņēma virsroku pār organizācijas kaujinieciskajiem elementiem. Tagad visa kustība jau tiek pakļauta šo nepilnvērtīgo elementu šaurajām, savtīgajām interesēm. Līdz ar to sākotnējās idejas uzvara kļūst pat neiespējama. Mērķis, uz kuru faktiski tiecas kustības pirmās līdzgaitnieku grupas, tagad ir iedragāts. Kustības cīņas spars ir paralizēts. Šādos gadījumos pareizi saka buržuāziskā pasaule, ka "labs vīns ir atšķaidīts vīns". Tāda kustība nekad vairs lielus ideālus neizvirzīs.

Tāpēc tad, kad kustība ir sasniegusi lielus panākumus, tai pašaizsargāšanās nolūkos ir jāpārtrauc pārāk brīva jaunu biedru iekļaušana savās rindās. Tos var uzņemt kustībā tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un uz­manīgas atlases. Tikai atstājot kustību veco darboņu kodola rokās, tad tā vienmēr saglabās svaigumu, tīrību un veselību. Kustībai vienmēr ir jārūpējas par to, lai tās vadība piederētu tieši tādam kodolam. Tikai tādai kustības vadībai jānosaka arī propaganda, no kuras ir atkarīgi visu iedzīvotāju panākumi. Tikai tai ir jākoncentrē savās rokās visa reālā vara, no kuras ir atkarīgi kustības ideju praktiskie panākumi.

Iekarojot vienu vai otru placdarmu, kustībai jāatdod svarīgākās pozīcijas tieši vecā kodola rokās. Un tas ir jādara līdz tam laikam, kad partijas mācība un principi kļūst par jaunās valsts saturu un pamatu. Tikai tad partijas dzīlēs radīsies jauna valsts Konstitūcija un tai varēs piesardzīgi un pakāpeniski nodot vadības stūri. Šis process arī ir savstarpēja cīņa. Tas nav cilvēka paredzēšanas spēju jautājums. Tas lielākā mērā ir atkarīgs no politiskās spēles un cīņas rezultāta, kuru, protams, var paredzēt, bet nevar pilnībā noteikt.

Politisku un reliģiozu kustību milzīgie panākumi ir bijuši iespējami tikai pateicoties tam, ka šīs kustības patiešām skrupulozi ir ievērojušas principus, kurus izklāstījām augstāk. Jebkurā gadījumā ilgstoši panākumi nav iespējami, ja neievēro šos noteikumus.

* * *

Pildot partijas propagandas daļas vadītāja pienākumus, rūpējos ne tikai par pietiekami liela piekritēju kontingenta radīšanu, bet izvirzīju arī vēl vienu uzdevumu. Organizējot radikāla rakstura propagandu, centos panākt, lai organizācijā tiktu iekļauti tikai vislabākie cilvēki. Jo izaicinošāka un radikālāka bija mana propaganda, jo vairāk tā atstūma vājos un svārstīgos un līdz ar to tā kavēja tādu cilvēku iekļūšanu mūsu organizācijā un tās vadības sastāvā. Lai šie cilvēki kļūst par mūsu piekritējiem, sev teicām; taču tie ir tikai tādi cilvēki, kas mums jūt līdzi, nepasakot to atklāti. Cik gan tūkstošiem cilvēku toreiz apgalvoja, ka viņi sirdī ir ar mums, bet nevar kļūt par mūsu organizācijas biedriem! Viņi mums teica, ka jaunā kustība ir tik radikāla, ka, kļūstot par organizācijas biedru, tas nozīmē pakļaut sevi stingrām prasībām un bīstamībai, ko nevarot prasīt no cienījama mierīga pilsoņa. Atļaujiet mums, teica šie cilvēki, sākumā palikt par sabiedrotajiem un tikai sirdī atbalstīt jūsu kustību.

Un tas nemaz nav tik slikti! Ja šie cilvēki, sirdī jūtot līdzi revolūcijai, tajā pašā laikā visi būtu iestājušies partijā un kļuvuši par tās pilntiesīgiem locekļiem, tad mēs tagad varbūt būtu tikai godīga brālība, bet ne jauna kareivīgu cīnītāju kustība.

Reāla un uzbrūkoša propaganda, nodrošināja mūsu kustībai radikālu virzienu un garantēja to, ka organizācijas rindās iestāsies patiešām radikāli cilvēki. Izņēmumi, protams, bija.

Tajā laikā propaganda tika veikta tā, ka mums neilgā laikā sāka līdzi just simtiem tūkstošu cilvēku. Taču šie cilvēki vēlēja mūsu ideju uzvaru, lai gan paši bija par bailīgiem upurēties kopējās lietas labā.