Mana Cīņa

Otrs punkts jāpapildina šādi. Tā saucamo "valsts partiju" gļēvulības dziļākais cēlonis ir tas, ka kara laikā pazaudējām visaktīvāko.

viskvalitatīvāko tautas daļu. Liela nozīme bija arī tam apstāklim, ka vi­sas mūsu buržuāziskās partijas aizstāvēja cīņu tikai ar garīgiem ieročiem, jo fiziskos ieročus drīkst lietot tikai valsts. Šāds uzskats nozīmēja ne tikai buržuāzisko partiju vārgumu, bet arī deģenerāciju. Tas bija bezjēdzīgs kaut vai tāpēc, ka buržuāzisko partiju pretinieki jau bija no tāda uzskata atteikušies un paziņojuši, ka ir gatavi cīnīties par savu mērķu sasniegšanu ar fizisku spēku. Laikā, kad buržuāziskās demokrātijas pasaulē parādījās marksisms, aicinājums cīnīties ar "garīgiem ieročiem" bija nejēdzība. Marksisti jau no paša sākuma uzskatīja, ka ieroča izvēli nosaka tikai lietderīgums. Uzvaras nepieciešamība dod tiesības izmantot jebkuru ieroci.

To, cik pareizs ir šis uzskats, pierādīja 1918. gada 7.-11. novembra dienas. Toreiz marksisti ne vismazākā mērā nerūpējās par parlamentā­rismu un demokrātiju. Viņi nešauboties ar apbruņotu noziedznieku bandu palīdzību deva nāvējošu triecienu abiem. Pats par sevi saprotams, ka buržuāziskās pļāpu organizācijas tajā brīdī nespēja aizsargāties.

Pēc revolūcijas buržuāziskās partijas, kaut arī nomainījušas savus nosaukumus, atkal parādījās pie apvāršņa, un to drošsirdīgie vadoņi izlīda no tumšajiem pagrabiem un smacīgajiem pieliekamajiem. Izrādījās, ka šie vecie vadoņi neko nav aizmirsuši un tāpat neko nav iemācījušies no jauna. Viņu politiskā programma, tāpat kā iepriekš, attiecās uz pagātni, jo iekšēji viņi nevarēja samierināties ar jauno situāciju. Viņu politiskais mērķis bija obligāti piedalīties revolūcijas radītajās jaunajās iestādēs. Taču vienīgais viņu ierocis bija pļāpāšana.

Ari pēc revolūcijas buržuāziskās partijas ne vienreiz vien nožēlojamā veidā vienmēr kapitulēja ielas publikas priekšā.

Kad bija jāpieņem republikas aizsardzības likums, sākumā tam nebija vairākuma atbalsta. Bet, kad Berlīnes ielās parādījās divsimt tūkstošu marksistu demonstrācija, buržuāziskie "valstsvīri" tā izbijās, ka viņi pret savu pārliecību šo likumu pieņēma. Viņi domāja, ka, izejot no reihstāga, tos var piekaut.

Vienīgās organizācijas, kurām šajā laikā nebūtu trūcis drosmes un spēka stāties pretī marksistiem un to uzkūdītajām masām, sākumā bija brīvprātīgās karaspēka vienības, vēlāk — pašaizsardzības organizācijas, iedzīvotāju bruņotās vienības un beidzot tradicionālās aizsardzības savienības.

Tas, ka šīs organizācijas vācu vēstures attīstībā neradīja pat visniecīgākās pārmaiņas, bija atkarīgs no šāda fakta. Tā sauktajām nacionālajām partijām nebija nekādas ietekmes uz notikumu gaitu, jo tām nebija reāla spēka. Bet tā sauktās aizsardzības savienības nevarēja nekā reāli ietekmēt notikumu gaitu tāpēc, ka tām nebija jebkādu politisko ideju un pirmām kārtām skaidra politiska mērķa.

Tas, kas savulaik marksistiem deva panākumus, bija politiskās gribas un aktīvās brutalitātes teicama savienošana. Bet tas, kas nacionālo Vāciju izslēdza no vācu attīstības praktiskās veidošanas, bija brutālas varas un ģeniālas politiskās gribas saliedētas sadarbības trūkums.

Lai arī kāda būtu bijusi '"nacionālo" partiju vēlēšanās, tām nebija pat ne visniecīgākās varas, lai šo vēlēšanos īstenotu.

Aizsardzības savienībām piederēja vara ielās un arī valstī. Taču tām nebija nevienas politiskas idejas un neviena politiska mērķa, kura īstenošanā nacionālās Vācijas labā šī vara būtu tikusi vai vismaz būtu varējusi tikt izmantota. Abos gadījumos vainīga bija ebreju viltība, kuri panāca šī nelaimīgā likteņa saasināšanos.

Ebrejs bija tas, kurš ar savas preses palīdzību apbrīnojami veikli prata izplatīt domu par aizsardzības savienību "nepolitisko raksturu", gluži tāpat kā politiskajā dzīvē viņš tikpat viltīgi pastāvīgi cildināja un veicināja cīņas "tīro garīgumu". Miljoniem vācu stulbeņu atkārtoja šīs nejēdzības, nemaz nenojaušot, ka līdz ar to praktiski atbruņoja un ebreju rīcībā nodeva paši sevi.

Taču ari tam, protams, bija savs izskaidrojums. Lielas, jaunas idejas trūkums visos laikos ir nozīmējis arī liela fiziska spēka trūkumu, kas būtu spējīgs cīnīties par šo ideju. Tikai tie, kas fanātiski tic savai idejai, kuru īstenojot, var pārveidot visu pasauli, lietos visbrutālākos ieročus.

Tā kustība, kas necīnās par visaugstākajiem mērķiem un ideāliem, nekad neķersies pie pēdējiem ieročiem.

Jaunas, lielas idejas parādīšanās bija franču revolūcijas panākumu noslēpums. Ar šo apstākli ir saistīta ari krievu revolūcija. To pašu var teikt par fašismu: pateicoties lielai idejai, varēja pakļaut tautu visaptverošākajām pārmaiņām.

Buržuāziskās partijas uz to nav spējīgas.