Mana Cīņa

Tā visa absolūti pietrūkst mūsdienu brīvprātīgajai "aizsardzības organizācijai". Jo lielāka ir tāda savienība, jo vājāka tajā ir disciplīna, jo mazāk to drīkst prasīt no katra atsevišķa savienības dalībnieka. Brīvprātīga audzināšana karadienestam bez garantētas obligātas pavēlēšanas varas nekad nebūs iespējama plašās masās. Tikai nedaudzi cilvēki būs gatavi ar mieru brīvprātīgi pakļauties disciplīnai, kā tas pašsaprotami ir armijā.

Turklāt smieklīgi mazo līdzekļu dēļ, kurus valsts nodod tā saucamās aizsardzības savienības rīcībā, nav iespējams cilvēkus pamatīgi izglītot. Taču tieši šādu institūciju galvenajam uzdevumam būtu jābūt vispusīgai militārai sagatavošanai. Neaizmirsīsim, ka kopš kara pagājuši nu jau astoņi gadi, un šajā laikā neviens vācu jaunatnes gadagājums nav ieguvis vajadzīgo militāro izglītību. Aizsardzības savienības uzdevums taču nevar būt aptvert tikai agrāk militāri izglītotos jauniešus, jo tad jau var aprēķināt kad šo savienību atstās tās pēdējais loceklis. Pat visjaunākais 1918. gada karavīrs pēc divdesmit gadiem būs cīņas nespējīgs. Taču mēs lielā ātrumā tuvojamies tieši šim laikam. Līdz ar to katrā tā sauktā aizsardzības savienībā neizbēgami arvien vairāk izpaudīsies vecas karotāju savienības raksturs. Taču nevar būt jēga tādai organizācijai, kura sevi sauc nevis par karotāju, bet gan par aizsardzības savienību. Tā savu misiju saskata nevis bijušo karavīru tradīciju un solidaritātes saglabāšanā, bet gan aizsardzības idejas izstrādāšanā un tās praktiskā aizstāvēšanā, t.i., cīnīties spējīga organisma radīšanā.

Šis uzdevums uzliek par pienākumu obligāti izglītot līdz šim vēl militāri neapmācītus jauniešus. Praksē tas ir faktiski neiespējams. Vienā vai divās iknedēļas apmācības stundās karavīru tiešām nevar sagatavot. Ievērojot mūsdienās ārkārtīgi pieaugušās karadienesta prasības attiecībā uz atsevišķu cilvēku, varbūt ar diviem dienesta gadiem arī pietiktu, lai neizglītotu jaunu vīrieti sagatavotu par karavīru. Karalaukā visi taču redzējām briesmīgās sekas, kuras izrietēja no jauno karavīru nepietiekamās izglītības militārajā jomā. Brīvprātīgo vienības, kuras ar bezgalīgu pašaizliedzību un dzelžainu apņēmību tika dresētas piecpadsmit vai divdesmit nedēļas, frontē nebija nekas vairāk par lielgabalu gaļu. Tikai kopā ar vecajiem, pieredzējušajiem karavīriem jaunieši, mācoties četrus līdz sešus mēnešus, varēja kļūt par derīgiem pulka locekļiem. Tikai "veču" vadībā jaunie karavīri pakāpeniski apguva savus uzdevumus.

Turpretī mēģinājumam sagatavot karaspēku ar vienu vai divām apmācību stundām nedēļā bez nepieciešamiem līdzekļiem nav nekādu izredžu! Tādā veidā varbūt var atsvaidzināt veco karavīru zināšanas, bet nav iespējams par karavīriem pārvērst jaunus cilvēkus.

Kāds labums no tāda darba? Varbūt viena vai otra tā sauktā aizsardzības savienība, pūzdama un stenēdama, ar pūlēm un mokām apmācītu pāris tūkstošus brīvprātīgu cilvēku. Taču pati mūsdienu valsts ar savas pacifistiski demokrātiskās audzināšanas formām konsekventi laupa miljoniem jauno ļaužu viņu dabiskos instinktus, saindē to loģiskās domas par tēvzemi un tādā veidā pakāpeniski pārvērš viņus par pacietīgu aunu baru.

Lūk, cik smieklīgi salīdzinājumā ar to ir visi aizsardzības savienību pūliņi nodot savas idejas tālāk vācu jaunatnei!

Taču vēl svarīgāks ir šāds apsvērums, kas man jau vienmēr lika ieņemt negatīvu nostāju pret jebkuru tā saucamās militārās aizsardzības organizēšanas mēģinājumu, balstoties uz brīvprātības pamata. Pieņemsim, ka, neskatoties uz iepriekš minētajām grūtībām, kādai apvienībai tomēr izdotos ik gadu noteiktu skaitu vāciešu apmācīt par cīnīties spējīgiem vīriem, gan veidojot viņu uzskatus, gan arī norūdot viņus fiziski un apmācot ieroču mākslā. Tad rezultāts tik un tā līdzinātos nullei tādā valstī, kas šādu aizsardzības apmācību nemaz nevēlas, to pat nepārprotami nīst, jo tā ir absolūtā pretrunā valsts vadītāju — šīs valsts postītāju — visslepenākajam mērķim.

Taču visādā ziņā šāds rezultāts būtu nevērtīgs, pastāvot tādam valdībām, kas ne tikai ar darbiem pierādījušas, ka nācijas militārais spēks tām neko nenozīmē, bet kas nav pat gribējušas radīt šo spēku. Tās apelē pie bruņotā spēka tikai tad, kad jāstiprina sava vara.

Diemžēl tagad tas tā ir. Vai tad nav smieklīgi vaiga sviedros apmācīt kara mākslā dažus desmitus tūkstošu vīru, ja pirms dažiem gadiem valsts kaunpilnā veidā pameta likteņa varā astoņus ar pusi miljonus labi apmācītu karavīru, ne tikai vairs neizmantojot viņus, bet pateicībā par šo karavīru upuriem vēl pakļāva tos vispārējai nozākāšanai?