Mana Cīņa

Kad revolūcijas matadori 1918. - 1919. gada decembra, janvāra un februāra dienās juta sašūpojamies pamatu zem kājām, tie sāka meklēt cilvēkus, kas būtu bijuši gatavi ar ieroču spēku stiprināt vājo pozīciju, ko tiem sniedza tautas mīlestība. "Antimilitāristiskajai" republikai bija vajadzīgi karavīri. Bet, tā kā šīs republikas popularitāte pamatojās tikai uz suteneru, zagļu, krampjlaužu, dezertieru utt. sabiedrību, t.i., tautas daļu, kura mums jāapzīmē kā ekstrēmi slikta, tad viss darbs cilvēku vervēšanā, kuri jaunā ideāla dēļ būtu bijuši gatavi upurēt paši savu dzīvi, šajās aprindās bija tikai liekas pūles. Revolūcijas teorētiķu un veicēju slānis nebija nedz spējīgs, nedz gatavs tās aizsardzībai dot karavīrus. Šis slānis nekādā ziņā nevēlējās organizēt republikānisku valsts aparātu, bet tikai gribēja labāk apmierināt savus instinktus, t.i., dezorganizēt esošos spēkus. Šim slānim nebija lozunga: vācu republikas sakārtošana un pārbūve, bet gan bija tās izpostīšana.

Tāpēc toreiz tautas pilnvaroto bailēs izkliegto saucienu pēc palīdzības šis slānis nesadzirdēja. Gluži otrādi, tas tikai izraisīja niknumu. Mēģinājumā radīt armiju laupītāji neizbēgami saskatīja savas bailes. Viņi gribēja tieši tādu republiku, kura būtu atkarīga no viņu vienīgo "popularitātes''. Revolūcijā viņi saskatīja tiesības uz zagšanu, uz zagļu un laupītāju bandu kundzību, kuri izbēguši no cietumiem.

Tautas pilnvarotie pēc palīdzības varēja saukt, cik vien viņi vēlas. No šīm aprindām neviens neatsaucās. Tikai pretsauciens "Nodevēji!" vēstīja par šo aprindu uzskatiem.

Tad pirmo reizi atradās neskaitāmi jauni vācieši, kas "miera un kārtības" labad, kā viņi domāja, bija ar mieru vēlreiz uzvilkt zaldāta šineli, paņemt plecā karabīni un šauteni un ar tērauda ķiveri galvā stāties pretī dzimtenes postītājiem. Kā brīvprātīgie karavīri tie apvienojās atklātos korpusos un, revolūciju no visas sirds nīzdami, patiesībā tie sāka to aizstāvēt un praktiski stiprināt.

Jaunieši tā rīkojās vislabāko nodomu vadīti.

Revolūcijas īstais organizētājs un faktiskais rīkotājs, internacionālais ebrejs situāciju toreiz bija novērtējis pareizi. Vācu tauta vēl nebija tik tālu nobriedusi, lai to iegrūstu boļševistiskajā staignājā, kā tas notika Krievijā. To var izskaidrot ar to, ka Vācijā bija labvēlīgāka vienotība starp vācu inteliģenci un strādniekiem, un te visplašākie tautas slāņi bija izglītotāki nekā Krievijā. Tur jau pati inteliģence lielākoties nebija krievu tautības vai arī vismaz slāvu rases. Tā kā toreizējās Krievijas niecīgajam inteliģences virsslānim nebija pilnīgi nekādas saiknes ar lielās tautas masām, tas jebkurā laikā varēja tikt atbīdīts malā. Taču tautas masu garīgais un morālais līmenis Krievijā bija drausmīgi zems.

Tiklīdz Krievijā neizglītoto, lasīt un rakstīt nepratēju pūli izdevās sakūdīt pret niecīgo inteliģences slāni, kuram ar šīm masām gandrīz nebija nekādas saiknes, šīs valsts liktenis līdz ar to bija izlemts, t.i., revolūciju varēja uzskatīt par izdevušos. Visa krievu analfabētu masa nonāca ebreju diktatoru verdzībā, kuri savukārt bija pietiekami gudri, lai šo diktatūru ieviestu ar "tautas diktatūras" lozungu.

Vācijā klāt nāca vēl viens faktors: ja varam apgalvot, ka revolūcija izdevās tikai armijas pakāpeniskas dezorganizēšanās rezultātā, tad droši varam arī teikt, ka šīs revolūcijas patiesais veicējs un armijas dezorganizētājs bija nevis frontes karavīrs, bet gan šaubīgi salašņas, kas vai nu ietilpa garnizonu sastāvā, vai arī kā "neaizstājamie" darbojās aizmugurē saimnieciskā darbā. Šīs armijas rindas vēl arī papildināja desmitiem tūkstošu dezertieru, kas bez īpaša riska varēja pagriezt frontei muguru. īstais gļēvulis visos laikos visvairāk, protams, ir baidījies no nāves. Bet frontē nāve katru dienu bija viņa acu priekšā tūkstoš izpausmēs. Ja tomēr mēs gribam vājiem, svārstīgiem vai pat gļēviem zeļļiem atgādināt viņu pienākumu, tad kopš seniem laikiem ir tikai viena iespēja: karavīram jāzina, ka dezertēšana nesīs viņam tieši to, no kā viņš grib bēgt. Frontē var arī nomirt, bet dezertierim jāmirst noteikti. Tikai ar šādiem drakoniskiem draudiem jebkurā dezertēšanas mēģinājumā var tikt panākta atbaidoša iedarbība ne tikai uz atsevišķu cilvēku, bet arī uz visiem kopā.

Tāda bija kara laika likumu jēga un mērķis.

Protams, būtu labi un skaisti, ja lielajā cīņā par vācu tautas eksistenci, varētu balstīties vienīgi uz katra brīvprātīgu rīcību. Brīvprātīgā pienākumu izpilde vienmēr bija raksturīga tikai nācijas vislabākajai daļai. Tādēļ ir nepieciešami lādi likumi (piemēram, pret zādzību), kas nav paredzēti godīgajiem cilvēkiem, bet gan — nestabilajiem, vārgajiem elementiem. Šādi likumi var aizkavēt situācijas rašanos, kurā godīgais cilvēks tiek uzskatīts par vismuļķīgāko un kurā cilvēki arvien vairāk sāk domāt, ka lietderīgāk būtu viņiem pašiem piedalīties zādzībā, nekā tukšām rokām noskatīties vai pat ļaut apzagt sevi.