Mana Cīņa

Taču ne tikai buržuāziskās partijas savu politisko mērķi saskatīja pagātnes restaurēšanā, arī aizsardzības savienības nodarbojās ar politiskiem jautājumiem. Tajās atdzīvojās vecās kara savienību tendences, kas palīdzēja notrulināt visbargāko ieroci, kāds toreiz bija nacionālās Vācijas rīcībā. Fakts, ka tās pašas darbojās vislabāko nodomu un vislabākās ticības vadītas, neko neizmainīja toreizējo notikumu kļūmīgajā neprātā.

Valsts aizsardzībai (reihsvēram) konsolidējoties, marksisti pakāpeniski ieguva jaunu savas varas balstu. Tagad valsts vara varēja balstīties uz reihsvēru. Konsekventā loģika noveda pie tā, ka nacionālās aizsardzības savienības ir liekas. Šo savienību visneuzticamākos vadoņus tiesāja un ietupināja cietumā. Aizsardzības savienību vadoņi paši ir vainīgi savā liktenī.

* * *

Nodibinoties nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (NSVSP), pirmoreiz bija parādījusies kustība, kuras mērķis nebija līdzīgi buržuāziskajām partijām mehāniski restaurēt pagātni, bet gan tiekties mūsdienu absurdā valsts mehānisma vietā izveidot organisku tautisku valsti.

Jaunā kustība jau no paša sākuma pamatojās uz uzskatu, ka tās idejas jāaizstāv ar garīgiem līdzekļiem. Taču, ja ir nepieciešams, jāizmanto arī fiziskais spēks. Jau sākumā bijām dziļi pārliecināti par jaunās mācības milzīgo nozīmi un tieši tāpēc uzskatījām, ka tās aizstāvēšanai neviens upuris nedrīkst būt par lielu.

Augstāk jau norādīju uz momentiem, kuri kustībai, ja vien tā grib iekarot tautas sirdis, uzliek par pienākumu pašai aizstāvēties pret ienaid­nieka teroristiskajiem mēģinājumiem. Arī visa vēstures pieredze rāda, ka noteikta pasaules uzskata pārstāvju teroru nekad nevar salauzt tikai viena formālā valsts vara. Taču te ir vispirms nepieciešams teroram pret­statīt savu drošsirdīgu un izšķirošu pasaules uzskatu. Cietsirdīgie valsts ierēdņi to vienkārši nevar saprast. Taču fakts paliek fakts. Valsts vara tikai tad var garantēt mieru un kārtību, ja valsts idejiskais saturs sakrīt ar attiecīgajā laikā valdošo pasaules uzskatu. Tad tikai atsevišķas nozie­dzīgas personas mēģinās graut konkrētās valsts pamatu. Šādā gadījumā valsts gadsimtiem ilgi var visbargākajā veidā cīnīties pret teroru un galu galā neko tam neizdarīt un ciest sakāvi.

Uz vācu valsti visstiprākā triecienuzbrukumā dodas marksisms. Septiņdesmit gadu ilgajā cīņā valsts nevarēja novērst šī pasaules uzskata uzvaru, neskatoties uz to, ka tā tūkstošiem marksistu sūtīja katorgā, ieslodzīja cietumos un vispār lietoja visasiņainākos cīņas līdzekļus. Galu galā vācu valsts pilnīgi kapitulēja marksistiskā pasaules uzskata cīnītājiem. (Arī šo faktu normāls buržuāzisks valsts vadītājs gribēs noliegt, protams, nespēdams nevienu pārliecināt).

Taču valsts, kas 1918. gada 9. novembrī bez ierunām padevās marksistiem, otrā rītā pēkšņi necelsies kā to apspiedēja. Gluži otrādi: buržuāziskie vājprāši ministru krēslos jau tagad muld par nepieciešamību valdīt tā, kā ir strādnieku interesēs, turklāt jēdziens "strādnieki" viņiem ir identisks marksismam. Šie kungi nesaprot, ka, identificējot vācu strādnieku ar marksismu, tie ne tikai gļēvi un melīgi vilto patiesību, bet ar šo motivāciju mēģina noslēpt paši savu sabrukumu marksistiskās idejas un organizācijas priekšā.

Ievērojot mūsdienu valsts pilnīgu pakļaušanos marksismam, nacionālsociālistiskās kustības pienākums ir cīnīties par savu ideju uzvaru ne tikai ar garīgiem līdzekļiem, bet aizstāvēt sevi arī ar fizisku spēku pret uzvaras apskurbinātās Internacionāles teroru.

Jau stāstīju, kā praktiskā dzīvē jaunā kustība noveda pie tā, ka bija nepieciešama sapulču aizsardzība, kā vēlāk tika radītas noteiktas kārtības sargu vienības, kas tiecās kļūt par organizētu formējumu.

Šīs vienības ārēji atgādināja tā sauktās aizsardzības savienības. Taču īstenībā tām nebija nekā kopēja ar šīm savienībām.

Jau minēju, ka vācu aizsardzības savienībām pašām nebija savas noteiktas politiskās idejas. Tās tik tiešām bija tikai pašaizsardzības savienības. īstenībā šis savienības bija tikai attiecīgo legālo valsts varas līdzekļu nelegāls papildinājums. To brīvprātīgais raksturs bija jāsaprot tikai tā, ka tās radās brīvprātīgi. Tām nebija savas pārliecības. Šo savienību atsevišķiem vadītājiem un bieži arī veselām savienībām bija opozicionāla nostāja pret republiku, bet tas neko nemainīja. Nepietiek tikai ar pārliecību par esošās kārtības un valsts iestāžu nepilnvērtīgumu. Jāzina, kādu jaunu kārtību un jaunas iestādes ir jārada pretstatā vecajām. Par to ir jācīnās līdz galam. Tikai tad varēs teikt, ka konkrētai organizācijai ir augsts mērķis.

Toreizējās nacionālsociālistiskās kustības kārtības sargu vienība no visām citām aizsardzības organizācijām principiāli atšķīrās ar to, ka tā ne vismazākā mērā nebija un negribēja būt revolūcijas radītā stāvokļa kalpone, bet tā cīnījās tikai par jaunu Vāciju.