Mana Cīņa

Tas bija tā ne tikai tāpēc, ka neapmierinātie aktīvie revolūcijas triecienbataljoni tagad jutās piekrāpti un gribēja cīnīties tālāk, bet arī tāpēc, ka to trokšņošana revolūcijas organizētājiem bija vēlama. Apvērsumam beidzoties, jau bija saskatāmas divas grupas, proti, "miera un kārtības" partija un asiņainā terora grupa. Kas gan tagad bija dabiskāk, kā mūsu sabiedrībai tūlīt pat ar plīvojošiem karogiem iesoļot miera un kārtības nometnē? Nu pēkšņi šīm visnekaitīgākajām politiskajām organizācijām atkal bija dota iespēja darboties, turklāt tās klusībā jau bija atradušas pamatu zem kājām un nodibināja zināmu solidaritāti ar varu, kuru tās ienīda, bet no kuras vēl vairāk baidījās. Vācu buržuāzijas politiķi bija izpelnījušies augsto godu sēdēt pie viena galda ar trīskārt nolādētajiem marksisma vadoņiem, lai kopīgi cīnītos pret boļševikiem.

Tādējādi jau 1918. gada decembri un 1919. gada janvāri izveidojās šāda situācija. Mazākumā esošie sliktie elementi bija īstenojuši revolūciju, zem kuras karoga uzreiz nostājās visas marksistiskās partijas. Pašai revolūcijai piemita šķietama mērenība, kas izsauca fanātisko ekstrēmistu naidīgumu. Tie sāka visapkārt blīkšķināt ar rokasgranātām un automātiem un ieņemt valsts ēkas, t.i., apdraudēt mēreno revolūciju. Lai izkliedētu bailes par šādu turpmāko attīstību, tiek noslēgts pamiers starp jauno varu un vecās varas piekritējiem, lai nu kopējiem spēkiem varētu cīnīties pret ekstrēmistiem. Tiek panākts, ka republikas ienaidnieki pārtrauca savu cīņu un palīdzēja apspiest tos, kas paši kaut arī pavisam citu iemeslu dēļ tāpat ir šīs republikas ienaidnieki. Galu galā šādā veidā pilnīgi tiek novērsti draudi, ka vecās valsts atbalstītāji varētu uzsākt cīņu pret jaunās valsts piekritējiem.

Šis fakts aizvien jāpatur prātā. Tikai tas, kurš to aptvers, sapratīs, kā varēja notikt, ka tautā, kuras deviņas desmitdaļas revolūciju nekad nebija veikušas, septiņas desmitdaļas revolūciju noliedz, sešas desmitdaļas to nīst, vienai desmitdaļai beidzot tomēr izdevās šo revolūciju uzspiest.

Pakāpeniski noasiņoja "spartakieši" barikāžu vienā pusē un nacionālistiskie fanātiķi un ideālisti otrā pusē. Abi pretpoli viens otru novārdzināja, bet uzvarēja vidējais slānis. Buržuāzija un marksisti apvienojās uz esošo faktu pamata, un republika sāka "konsolidēties". Tas katrā ziņā buržuāziskajām partijām nākotnē, it sevišķi pirms vēlēšanām, neliedza citēt monarhistiskās domas, lai ar aizgājušās pasaules garu palīdzību varētu atkal izsaukt tās piekritēju mazākos garus.

Godīgi tas nebija. Buržuāzija iekšēji jau sen bija sarāvusi saites ar monarhiju. Taču morālā izvirtība zināmā mērā sāka izpausties arī buržuāzisko partiju nometnē. Parastais buržuāziskais politiķis labāk jūtas mūsdienu republikas korupcijas dubļos nekā iepriekšējās valsts stingrajos apstākļos, kas no viņa prasīja tikumisko tīrību.

* * *

Kā jau teicu, pēc vecās armijas sagrāves revolūcija savas valsts varas stiprināšanai bija spiesta radīt jaunus bruņotos spēkus. Konkrētajā situācijā tos varēja izveidot tikai no tāda pasaules uzskata piekritējiem, kas īstenībā bija pilnīgi pretējs viņu uzskatam. Tikai no tādiem cilvēkiem lēnām varēja rasties jauna armija, kuras apjomu ierobežoja miera līgums. Ar laiku šī armija varēja kļūt par jaunās valsts instrumentu.

Ja uzdodam sev jautājumu — kā gan, neraugoties uz visām kļūdām, revolūcija varēja izdoties, tad nonākam pie šāda secinājuma:

1) to nodrošināja mūsu pienākuma apziņas un disciplīnas jēdzienu sastingums un

2) mūsu tā saukto valsts partiju gļēvā pasivitāte.

Tas vēl jāpapildina.

Pienākuma apziņas un disciplīnas jēdzienu sastinguma pamatā ir mūsu pilnīgi nenacionālā un tikai formālā valstiskā audzināšana. Art šajā jomā līdzeklis tika sajaukts ar mērķi. Pienākuma apziņa un disciplīna nav mērķi paši par sevi, tāpat kā arī valsts nav mērķis pats par sevi. Tiem visiem jābūt līdzekļiem, lai nodrošinātu sabiedrībā garīgi un fiziski vienlīdzīgu dzīvu būtņu eksistenci uz šīs zemes. Ja iet bojā vesela tauta, kad tā stāv visgrūtāko pārbaudījumu priekšā, pateicoties atsevišķu neliešu darbībai, tad būtu tīrais neprāts vadīties no formālās disciplīnas apsvērumiem attiecībā uz šiem neliešiem, kaut arī tiem būtu vara. Nē. tāds stāvoklis spiež neievērot formālo disciplīnu, lai glābtu savu tautu. Atbilstoši mūslaiku buržuāziskajai valsts izpratnei, ja divīzijas komandierim ir dota pavēle nešaut uz dumpiniekiem, tad disciplīna ir jāievēro. Tāda cietsirdīga formālā disciplīna izrādās vērtīgāka nekā lautas dzīvība. Atbilstoši nacionālsociālistiskajam uzskatam, šādos brīžos jāievēro nevis formālā disciplīna attiecībā uz vārgiem priekšniekiem, bet gan īsta disciplīna attiecībā uz savu tautu. Šādā laikā katram jāievēro sava personiskā atbildība nācijas priekšā.

Tas, ka mūsu tauta vai, pareizāk sakot, mūsu valdība īsti neizprata disciplīnas jēdzienu un padevās tīri doktrināram un formālam uzskatam, kļuva par cēloni novembra revolūcijas veiksmei.