Mana Cīņa

Tādēļ būtu aplami pieļaut ticēt, ka cīņā, kura, kā visi paredzēja, varēja trakot vēl gadiem ilgi, varētu iztikt bez speciāliem karalaika likumiem. Daudzu gadsimtu un pat gadu tūkstošu pieredze liecina, ka nopietnos laikos un vissmagākā nervu sasprindzinājuma brīžos tikai likumi spēj piespiest vājus un nedrošus cilvēkus veikt savu pienākumu.

Brīvprātīgajiem varoņiem karalaika likumi, saprotams, nebija vajadzīgi. Taču tie bija nepieciešami gļēvam egoistam, kas savas tautas nelaimes stundā savu dzīvi vērtē augstāk nekā tautas dzīvi. Padoties savam gļēvumam šādu bezrakstura vārguli var aizkavēt tikai visbargākā soda lietošana. īsti vīri ilgstoši cīnās ar nāvi un nedēļām ilgi iztur bez atpūtas un reizēm arī bez apgādes dubļainos ierakumos. Taču baidīties sākušo potenciālo dezertieri nenoturēs draudi ar cietumu vai pat katorgu, bet gan tikai nesaudzīgs nāves sods. Šāds cilvēks no savas pieredzes cietumu uzskata par tūkstoškārt patīkamāku vietu nekā kaujas lauks; cietumā vismaz netiek apdraudēta viņa bezgalīgi dārgā dzīvība. Taču par to, ka karā praktiski atteicās no nāves soda, t.i., šādu likumu neizmantoja, nācās bargi maksāt. Vesela dezertieru armija, sevišķi 1918. gadā, devās uz frontes aizmuguri, uz dzimteni un palīdzēja izveidot lielo, noziedzīgo organizāciju, kas pēc 1918. gada 7. novembra pēkšņi uzstājās kā revolūcijas veicēja.

Īstenībā frontei ar to nav nekā kopēja. Ilgas pēc miera, protams, bija izjutuši visi karavīri. Bet tieši šajā faktā slēpās ļoti lieli draudi revolūcijai. Kad pēc pamiera vācu armijas sāka tuvoties dzimtenei, toreizējos revolucionārus uztrauca tikai viens vienīgs jautājums: ko darīs frontes karaspēka daļas? Vai karavīri to pacietīs?

Sajās nedēļās revolūcijai Vācijā bija vismaz ārēji jākļūst mērenai, ja tā negribēja pakļaut sevi briesmām, ka to zibens ātrumā pēkšņi satrieks dažas vācu divīzijas. Ja toreiz kaut viens vienīgs komandieris ar savu uzticamo divīziju būtu pieņēmis lēmumu noraut sarkanās lupatas un "padomes" pielikt pie sienas, bet iespējamo pretestību salauzt ar mīnmetējiem un rokasgranātām, tad nepilnu četru nedēļu laikā šī divīzija būtu palielinājusies līdz armijai sešdesmit divīziju lielumā. Šī doma ebreju organizētājiem lika trīcēt pie visām miesām. Lai tieši to novērstu, viņi revolūcijai uzlika zināmas mērenības masku; tā nedrīkstēja izvērsties boļševismā, tai vajadzēja simulēt "mieru un kārtību". Tāpēc arī bija neskaitāmas lielas piekāpšanās, uzsaukumi vecajam ierēdņu aparātam, vecajiem armijas vadoņiem. Tas bija vajadzīgs vismaz vēl kādu laiku un tikai pēc tam, kad mori savu darbu bija padarījuši, varēja viņus padzīt un, "izņemot" republiku no veco valsts kalpotāju rokām, iesviest to revolūcijas maitas putnu nagos.

Tikai tā varēja cerēt apmānīt vecos ģenerāļus un vecos valsts ierēdņus. Izrādot savu šķietamo miermīlīgumu un nevainīgumu, revolūcija jau no paša sākuma centās salauzt viņu iespējamo pretestību.

Prakse pierādīja, ka apmānīšana ir pilnīgi izdevusies.

Taču revolūcijā piedalījās ne tik daudz miera un kārtības atbalstītāji kā dumpinieki, zagļi un laupītāji. Šiem ļaudīm revolūcijas attīstība neatbilda viņu vēlmēm. Tāpat viņiem taktisku iemeslu dēļ nebija saprotama tās norise.

Pakāpeniski palielinoties skaitliski, sociāldemokrātija arvien vairāk zaudēja brutālas revolucionāras partijas raksturu. Tas nenozīmē, ka partija izvirzīja citus mērķus vai tās vadoņi vairs negribēja revolūciju. Nebūt nē. Taču tagad tai palika tikai revolūcijas vēlēšanās, bet viss partijas korpuss jau bija pavisam nepiemērots revolūcijas veikšanai. Ar desmit miljonu partiju vairs nevar "uztaisīt" nekādu revolūciju. Šāda kustība vairs nav aktivitātes galējības iemiesojums; tā ir plašā vidējā tautas slāņa kūtruma iemiesojums.

Ebreji savlaicīgi saprata šo apstākli un tieši tāpēc sašķēla vācu sociāldemokrātiju jau kara laikā. Tā kā sociāldemokrātu vairākums sava kūtruma dēļ bija pieķēries nacionālās aizsardzības idejai, ebreji nolēma atdalīt no sociāldemokrātiem visradikālākos un aktīvākos elementus un noorganizēt no tiem īpaši spēcīgas jaunas triecienkolonnas. Neatkarīgā partija un "Spartaka" savienība bija revolucionārā marksisma triecienbataljoni. Tiem bija pilnīgi jāsagatavo bāze, uz kuras tad pakāpties sociāldemokrātiskās partijas masām, kas desmitiem gadu bija gatavojušās šim solim. Turklāt gļēvo buržuāziju marksisti novērtēja pilnīgi pareizi un izrīkojās ar to vienkārši kā ar "en canaille". Ar to vispār nerēķinājās, jo zināja, ka vecās nokalpojušas sabiedrības politisko veidojumu suniskā padevība nekad nebūtu spējīga uz nopietnu pretestību.

Un, lūk, revolūcija bija uzvarējusi, un vecās valsts pamats bija sabrucis. Kā briesmīga sfinksa parādījās no frontes pārnākošā armija. Revolūcijas vadoni uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu tās tālāko gaitu piebremzēt. Tagad visas vissvarīgākās pozīcijas ieņēma vecā sociāldemokrātiskā partija, bet neatkarīgo un spartakiešu triecienbataljoni tika atbīdīti malā.

Tas tomēr nenotika bez cīņas.