Mana Cīņa

Šī kārtības sargu vienība sākumā apsargāja tikai zāli. Tās pirmais uzdevums bija ierobežots: nodrošināt iespēju noturēt sapulces, kuras, ja nebūtu šīs vienības, ļoti vienkārši varētu izjaukt pretinieki. Šī grupa jau toreiz bija spējīga atvairīt jebkuru uzbrukumu. Daudzi muļķi melsa, ka mūsu vienības kā visaugstāko elku pielūdz gumijas steku. Taču viņi neaptvēra, ka mēs nevēlamies, lai sistu mūsu ļaudis. Vēsturē ir ne mazums piemēru, kad visnozīmīgāko cilvēku galvas krita no viszemiskāko vergu cirvju cirtieniem. Vara šai vienībai nebija pašmērķis; ar varas palīdzību tā tikai sargāja mūsu ideālu sludinātājus no apspiedējiem. Turklāt šī vienība uzreiz saprata, ka tās pienākums nav uzņemties tās valsts aizsardzību, kura nenodrošina savas nācijas intereses. Gluži otrādi, tai jāuzņemas nācijas aizsardzība pret tiem, kas draudēja iznīcināt tautu un valsti.

Pēc aprakstītā kautiņa sapulcē Minhenes alus bāra zāle skaita ziņā mazā kārtības sargu vienība piemiņai par saviem varonīgajiem triecienuzbrukumiem tika nosaukta par triecienvienību. Kā rāda jau pats apzīmējums, tā ir tikai viena kustības vienība. Tā ir kustības daļa, gluži tāpat kā propaganda, prese, zinātniskie institūti u.c. ir partijas sastāvdaļas.

To, cik nepieciešama bija šīs vienības nodibināšana, varējām pārliecināties ne tikai šajā neaizmirstamajā sapulcē, bet ari mūsu mēģinājumā kustību no Minhenes pakāpeniski izplatīt visā Vācijā. Tā kā marksistiem bijām kļuvuši bīstami, tie nepalaida garām nevienu iespēju, lai katru nacionālsociālistiskās sapulces mēģinājumu iznīcinātu jau aizmetnī, respektīvi, izjauktu pašu sapulci. Turklāt tas bija pats par sevi saprotams, ka visu nokrāsu marksistiskās partijas organizācijas katru šādu nodomu vai incidentu apsprieda pārstāvniecības orgānā. Bet ko gan teikt par buržuāziskajām partijām, kas, marksistu iebaidītas, daudz kur pat neuzdrošinājās ļaut saviem oratoriem runāt sabiedrības priekšā un par spīti tam tomēr ar pilnīgi neizprotamu un stulbu apmierinājumu sekoja mūsu neveiksmēm cīņā ar marksismu? Tās priecājās, ka to, ko nebija varējušas apspiest šīs partijas, bet kas apspieda tās pašas, nespējām salauzt arī mēs. Ko lai saka par valsts ierēdņiem, policijas priekšniekiem un pat par pašiem ministriem, kuri ar patiesi piedauzīgu bezprincipialitāti bija iecienījuši izlikties par "nacionāliem" vīriem, bet visās mūsu nesaskaņās ar marksistiem viņi visapkaunojošākajā veidā kļuva par to rokaspuišiem? Ko lai saka par cilvēkiem, kas sevi pazemoja tiktāl, ka nožēlojamu ebreju laikrakstu uzslavas dēļ bez liekām ceremonijām vajāja vīrus, kuru varonīgajai pašaizliedzībai viņi varēja pateikties, ka pirms dažiem gadiem sarkanā banda neuzkāra viņus kā saplosītas maitas pie laternu stabiem?

Viss bija ļoti skumji. Tas neaizmirstamo nelaiķi prezidentu Pēneru, kurš taisnīgs būdams, visus līdējus nīda tā, kā vien var nīst cilvēks ar godīgu sirdi, pamudināja teikt šādus skarbus vārdus: "Visu savu dzīvi es gribēju būt nekas cits kā vācietis un tikai tad — ierēdnis. Nekad es negribētu, ka mani sajauc ar tām nožēlojamajām radībām, kas gluži kā ierēdņu ielasmeitas pārdodas katram, kurš spēj notēlot kungu".

īpaši skumji bija tas. ka šie valsts ierēdņi pakāpeniski ne tikai panāca savā varā desmitiem tūkstošu visgodīgāko un viskrietnāko vācu valsts kalpotāju, bet ari inficēja tos ar savu bezprincipialitāti. Turpretī godīgie ierēdņi tika vajāti ar visnežēlīgāko naidu un visbeidzot izdzīvoti no to amatiem un darba vietām, kamēr paši ar visliekulīgāko melīgumu prezentēja sevi kā "nacionālus" valsts vīrus.

Mēs nekad nedrīkstējām cerēt uz šādu cilvēku atbalstu, un šo atbalstu mēs tikai ļoti retos gadījumos arī saņēmām. Galu galā tikai savas aizsardzības organizēšana varēja garantēt kustības pastāvēšanu un vienlaikus pievērst tai sabiedrības uzmanību, kā ari iekarot vispārēju cieņu, kas pienākas tam, kurš prot sevi aizstāvēt.

Triecienvienības iekšējā organizēšanā vienmēr bija nodoms, norūdot to fiziski, vienlaikus to izveidot arī par nesatricināmi pārliecinātu nacionālsociālistiskās idejas pārstāvi un galu galā nostiprināt tās disciplīnu visaugstākajā pakāpē. Tai nedrīkstēja būt nekā kopīga ar buržuāziskajām aizsardzības organizācijām, kā arī ar slepeno dienestu.

Tam, kāpēc es jau visnoteiktākajā veidā pretojos, ka triecienvienība kļūst par NSVSP aizsardzības savienību, pamatā ir šāds apsvērums: tīri praktiski tautas militārā izglītība nevarēja notikt ar privāto savienību palīdzību, bez vislielāko valsts līdzekļa atbalsta. Jebkura cita pārliecība nozīmē savas varēšanas pārlieku pārvērtēšanu. Ir jāizslēdz iespēja, pamatojoties uz tā saukto "brīvprātīgo disciplīnu", dibināt lielas militāras organizācijas. Tām pietrūkst vissvarīgākā balsta — tiesību pavēlēt, sodīt. 1918. gada rudenī vai 1919. gada pavasarī gan bija iespējams dibināt tā saucamos "brīvprātīgo korpusus". Tajos vairumā ietilpa vecie frontinieki, kas spēja arī pārējos karavīros iedvest pienākuma apziņu un militāro disciplīnu.